«Vai šie ir Zalkšņi?» es diezgan palielu zēnu jautāju, kurš ceļa malā smiliīs rušinājās. Cūku bars, kurš tam bija uzticēts, barojās pa tīrumu. Zēns izplēta acis, piepeži uzlēca, aizskrēja pie cūkām, kur tas tālāku aizklīdušos lopiņus sadzina tīruma vidū.
Es zēnam pamāju. Viņš man lēnām tuvojās, rīksti locīdams un kodīdams.
«Vai šie ir Zalkšņi?» es zēnu vēlreiz jautāju.
«Tie ir gan Zalkšņi!» zēns, mani neuzticīgām acīm uzlūkodams, teica.
«Kurā mājā dzīvo tas saimnieks ar gariem, pelēkiem svārkiem, garu, sirmu bārzdu? …» es viņam ņēmos Zalkšņu savādnieku aprakstīt.
«Mūtu moajā!» zēns teica un rādija, kurp lai es ejot.
«Labi, labi!» es teicu un devos turpu.
Iegāju Zalkšņu pagalmā. Viss bija it kā izmiris. Rijas priek- šienē atradās pussaplīsuši rati, pār kuriem līda melns kaķis. Istabas durvis bija līdz kājai vaļā, pa kurām drusku dūmi vai suta ārā spiedās.
Es gribēju iet istabā, kad pašu laiku uz sliekšņa iznaca vecene ļoti netīrā kreklā, noplīsušos, strīpainos lindrakos. Viņas seja bija patukla, nemiera pilna. Tumšās acis uzlūkoja mani neuzticīgi.
«Labdien!» es viņu sveicināju.
«Labdien, labdien!» vecene murmināja.
«Vai saimnieks ir mājā?…»
«Saimnieks? Kāds saimnieks? … Ko tad tu gribi?»
«Es gribēju tāpat par šo un to ar viņu parunāties!»
«Kāda tagad parunāšanās — darba laikā! Ko tad tev vajaga? Naudas vai rudzu sēklas? … Jūs jau šim cilvēciņam izvilksiet viņa pēdējo grasi!»
«Kādam cilvēciņam?»
«Nu, tam pašam saimniekam, — par kādu tu viņu godini! Kas tas nu par saimnieku! Kauns un grēks runāt! Drīz jau būs šis pats grausts jāatstaj un jāiet uz nabagu māju. Un tas viss tīri nieku pēc… Traks un traks… Tik daudz parādnieku: Tīrumu Gusts vien kādu simtnieku parādā! Bet vai tāds cilvēciņš kā mūsējais ies savu parādnieku apsūdzēt? … Ko tad tu gribi?»
«Es atnesu zivis!» es, vecenei zebenieku pasniegdams, aizbildinājos.
Vecene satvēra zebenieku, paskatījās tā iekšienē un tapa acīm redzot laipnāka.
«No kurienes tad tu esi?» viņa, mani zīmēdama, jautāja.
«No dzirnavām … Esmu melderienes krustdēls …»
«Tik jau vēl bija cilvēka kā vecais melderis: no otra nepelnīta neņēma, bet arī citam nedeva. Tā dzīvo cilvēks, bet r.e tā kā mūsējais!»
«Ko tad jūsu saimnieks noziedzies?»
«Ak dieviņ tētiņ, ta jau var izputēt, kā viņš dzīvo: dzērājs un plītnieks nav, bet… nu ko tur nu runāt, vai nu gudros izmācīsi' Jeb labāki jāsaka: muļķus! … Šopavasar ienāk Celmiņu Spricis. Katrs zina, kāds Celmiņu Spricis: viņš piekrāpj pat žīdu! Sātanam mīksta mēle! Pienāk pie mūsējā, stāsta neticamas lietas: laiki esot slikti, maizītes neesot, lielskungs gribot šo «izklapēt», lai aizdodot kādus desmit pūrus rudzu. Mūsējais arī gatavs aizdevējs, lai gan pašiem drīzi zobi jākar vadzī… Te es metos starpā, atņēmu mūsējam klēts atslēgu, kā nedevu, tā nedevu! Nu, pats staigā neēdis, un otrs priecājas par tavu muļķību! Ak dievs, ak dievs! Kas gan tai pasaulē nav jāpiedzīvo! Un tad tie nabagi jeb, labāki sakot, sliņķi no nabagu mājas! Tie jau izvelk labību, pienu, gaļu vai pa atslēgas caurumu! Pienāk vien klibā Anna un sāk ņaudēt: «Ak, dieva dēļ, Zalkšņu tēv, palīdzi nu man, tīri vai badā jāmirst!» — tā viņa ņaud un raud sīpolu asaras, bet ej nu paklausies, ko tā pa nabagu māju dara. Mēle tai skraida kā atspole. Visus la zina aprunāt un gānīt! Darba strādnieks tai jātiesā, bet pati slinko, lai gan krūts kā mūris. Es tikko uz kājām varu nostāvēt, man jāstrādā… Ak dievs! Ka tik putra neizkūs!» Vecenīte ievēlās pa durvīm un pēc īsa brītiņa atkal iznāca.
«Saimnieka nav mājā, viņš aizbrauca ceļus taisīt.. . Anniņa ir aizmigusi, guļ istabā… Peķojas arvien, diezgan klapata: gribēja šorīt aizplēsties saimniekam līdzi, izraudājās, nu guļ … Lai nu paguļas: bērns un bērns. ..»
Vecene paņēma zivju zebenieku un iegāja atkal ķēķī. Es gāju iepakaļš, — man gribējās Anniņas redzēt.
«Es vēlējos jūsu istabu redzēt,» es teicu vecenei, kura patlaban izbēra zivis spainītī.
«Ko tur nu redzēsi: viss jau ir ka uz nikšanu . . . Nu, ej vien, ej paskaties!. ..»
Es iegāju istabā, kuras sienas bija gluži melnas apkvēpušas. Pie sienas stenēja vecs pulkstenis. Aizkrāsnē uz ārdiem kaltējās teļa āda. Sl bija priekšistaba, kuru apdzīvoja saimes ļaudis. Dibenā atradās durvis, kuras veda saimnieka istabā. Es atvēru lēni durvis. Tur gultā dusēja Anniņa: plāni katūna svārciņi, kuri vietām bija salāpīti, sedza viņas vājo stāvu. Ap mutīti savilkās rūgts smaids. Izdilušās rociņas bija it kā lūgšanā saliktas. Neviļot man tapa silti ap sirdi. — Lai ciestu bēdas spēcīgi vīri, — kāpēc tās gan nomāc šo mazo dvēselīti, šo dzīvības rītu, kurš vēl nevainīgi raugās uz pasaules kalniem un ielejām? Es gribēju viņu modināt: «Anniņ, es tev atnesu zivtiņas!» Bet domas, ka viņa varbūt sapnī laimīga, mani no tam atturēja.
Es pārlaidu acis pār mazo istabu, kuru viens vienīgs logs apgaismoja. Pie loga atradās vecs galds, uz kura bija uzlikta bībele stiprā ādas sējumā, misiņa āķiem, šis galds, gulta, kurā gulēja Anniņa, viens krēsls, bez tam garš sols gar krāsni, mazs, pie sienas piekārts skapītis, tās bij Zalkšņu saimnieka istabas lietas. Pie sienas karājās pestītāja bilde ar parakstu: «Nāciet šurp, jūs bēdīgie un grūtsirdīgie; es jūs gribu iepriecināt!» Pie gultas karājās otra bildīte: pinkains, balts sunītis ar izkārtu mēli, — kas laikam bija Anniņas īpašums.