Es vēlreiz paskatījos uz Anniņu un tad klusiņām izgāju.
Pagalmā es apsēdos uz bluķīša zem ceriņu krāma. Melnais kaķis līda pār malkas blāķi, glūnēdams uz zvirbuļiem.
«Pagaidīšu,» es domāju, «varbūt saimnieks pārbrauks.»
Vecene, rokas priekšautā slaucīdama, iznāca atkal pagalmā.
«Ko tad tu īsti no saimnieka vēlies?» viņa mani stingrāki nekā pirmāk jautāja.
«To es jums tā nevaru izstāstīt! Es, taisnību sakot, nekā vairāk nevēlējos, kā tikai ar viņu tuvāk iepazīties. Mana krusttēva bērēs mēs tā pavirši redzējāmies.»
«Tā, tā!… Un tad tu gribi viņu sagaidīt. Vajadzēja nu gan būt atpakaļ. Darba jau nu visai dienai nebija, bet, ja iegriezās ciemā — pie zvaniķa, tad nu gan viņa tik drīz nebūs.»
«Kas tas par zvaniķi?»
«Nu, mūsu kapsētas zvaniķis Saknīts. Tas jau ar' tāds cilvēciņš: ne tam galvā, nedz kabatā . . . Draudzējas ar mūsējo . . . Ne agrāki pazinās: te no tās reizes, kad Anniņas māte mira. Anniņas mātes kapu kopdami, tie abi bija sadraudzējušies.»
Vecene nogrima domās.
«Lai nu būtu kā būdams,» viņa atkal uzsāka, «man tik Anniņas žēl … Bārenīte, ne tēva, ne mātes! …»
«Kā? Vai tad saimnieks nav Anniņas tēvs?»
«Vai tad tu nezini? Viņa jau ir bandu bērns … Ak, tur gara teika!»
«Pastāstat jel .. .» es lūdzu, redzēdams, ka vecenes mēle kustējās kā ūdens zāle.
«Nu, tas jau būs kādus astoņus gadus atpakaļ … Anniņas māti piekrāpa tās brūtgāns… Nu, tu jau saproti. Piekrāpa, sātans!» vecene spļāva. «Pats aizgāja kā plostnieks pa Daugavu uz Rīgu, tapa palaidnis. Diezin kur tas šodien apkārt blandās, ja vēl ir dzīvotājs… Anniņas māte pēc dzemdēšanas vārgoja, darba nespēja strādāt, ēst gribējās, bērniņš brēca pēc krūts un gribēja zīst. . . Bet reti kāds pasniedza tai maizes kumosiņu. Ak vaimanas, ak vaimanas! . . . Viņas saimnieks tās vairs nepaturēja. «Ej uz nabagu māju,» viņš bārās, «ja nespēj vairs maizes pelnīt!» Un Anniņas māte gāja nevis uz nabagu māju vai pagasta vecāko, — uz mežu, taisni uz mežu. Nakts laikā, mēnesnīcā mūsējais, no tirgus braukdams, to sastapis mežā izmisušu raudam. Mūsējais atveda māti un bērnu šurp, to baroja un kopa, līdz Anniņas māte mira. Ļaudis nu mūsējo izsmēja, ka pieņēmis palaidnīgu sievieti, to kopjot un barojot, īsi priekš Ziemas svētkiem Anniņas māte mira. Saimnieks pieņēma Anniņu meitas vietā, — slikti jau nu iet bērnam, ko nu lai dara! .. .»
Vecene it kā apraudājās, un šajā brīdī man izlikās, ka viņa nemaz tik dusmīga nebija, par kādu es to sākumā turēju.
«Tad tu gaidīsi, līdz kamēr mūsējais atbrauc? Nu gaidi, gaidi!» vecene teica un aizsteidzās uz ķēķi. «Drīz nāks gani mājā!…»
Saule jau laidās uz priežu galiem. Dūmi cēlās laiski no skursteņa, it kā sevī smakdami… Cik niecīga ši māja, cik nievāts un izsmiets viņas saimnieks! Bet viņa sirds ir šķīsta, šķīsta no mantas kārības, no pašmīlības, no kaislībām. Tur istabā pie sienas karājas pestītāia bilde, un, ja arī saimnieka nav mājā, tad tomēr ši bilde aicina tos, kuri bēdīgi un grūtsirdīgi. Cilvēks ar šķīstu sirdi! … Vai tāds ir pavisam pasaulē atrodams? Tas, kuru lielais ļaužu pulks izsmej un nievā, tas ir tas, kuram šķīsta sirds.
Tuvumā iečīkstējās rati un kāda balss sauca: «Nu, nu!»
Tūlīt aiz vārtiem parādījās noliesējis zirģelis. Koka ratos sēdēja Zalkšņu tēvs. Aiz viņa tupēja otra persona, kuras seju sākumā nevarēju saredzēt.
Zalkšņu tēvs apturēja zirgu rijas priekšā, izkāpa lēni no ratiem. Otrā persona nolēca žiglāki. Sī otrā persona bij apmēram piecdesmit gadus vecs vīrietis noskūtu seju, īsiem, pelēkiem svārciņiem, pelēku vecmodes platmali, rupjā kreklā, kuru zem zoda saturēja liela misiņa sakta. Biksas bija nātnas, zilbalti strīpotas. Kājas bija basas. Bez kā ar Zalkšņu saimnieku vēl ko runātu vai mani ievērotu, viņš iesteidzās istabā.
Saimnieks pats pa tam nojūdza zirģeli un, to pagalma palaidis, pienāca pie manis un sniedza man roku. Ne vārda neteicis, tas apsēdās man līdzās uz slitas.
Gani patlaban sadzina lopiņus mājā. Vecene, atspraudusi svārkus, ar slauceni rokā iznāca uz sliekšņa.
«Kur Anniņa?» saimnieks vecenei jautāja.
«Viņa vēl guļ!» tā atteica. «Slikti nu gan: naktī nenāks miegs. Vai tad tu viņas nevarēji šodien paņemt līdz? Bērnam garš laiks! Es viņu mācītu dieva vārdos, bet vai tad man ir vaļa? Darba pilni kakti!» — viņa aizgāja uz laidaru.
«Nu, kā jums patīk mana māja?» saimnieks beidzot mani jautāja.
Es teicu, ka drīzumā vajadzētu uzcelt jaunas ēkas. ierakt jaunus sētas stabus.
«Jums daudz bišu koku!» es uzsvēru.
«Jā … šogad bites tādas panīkušas — lietaina vasara: maz var iziet ziedos. Ieiesim dārzā, varbūt atradīsim pa ābolam! Dārzs ir Anniņas gandrīz pastāvīgā uzturas vieta. Tikai no bitēm ta bēg, bet tomēr bišu viņa vis neienīst.»
Zalkšņu tēvs it kā pasmaidīja.
Mēs piecēlāmies un iegājām dārzā. Tikko bijām kādas ābeles apskatījuši, kad ienāca arī vieglais, jautrais vecītis ar Anniņu uz rokas, kura pūta mazu māla pīlīti.
«Tēt, redzi, krusttēvs man iedāvāja mazu pīlīti!» Anniņa priecīgi sauca.
Vecītis nolika Anniņu zālē, un tā aiztecēja pie saimnieka un tam rādija pīlīti, lai viņš to apbrīnotu.
«Jā, jā, meitiņ!… Kam tad tu raudāji! . . .» Viņš noglāstīja Anniņas galviņu.
«Labvakar!» vecītis mani bildināja. «Es tevi pirmo reizi redzu, vai varbūt esmu jau redzējis! Nē, laikam nē! Citādi jau es tevi pazītu.»