Noguruši mēs beidzot sēžamies sila malā, augstā norā. uz zaļa maura. Paēnā dveš mums patīkams vēsums pretī, bet, kad mēs ar to aprodam, tad izrādās, ka tas nav vēsums, bet tikai vieglāks, apslāpēts siltums nekā tas tur saulē, ejot gar attakām. Brokasts, pie kura netrūkst šņabja, ir gards. Katru kumosu es noriju ar īpašu baudošu gribu. Paēdušu mani pārņem slāpes. Līdzteku pakalnei grāvis, pār viņa balto plieņa dibenu tek ūdens kā kristais, un es nekavējos dzesēt ar to savas slāpes. Dzerot manim aizveras nejauši acis, un piepeši es ieraugu garā attaku ar mazajiem baltdzeltenajiem pīlēniem. Tie izmisuši bēg — bez mātes. Māti es nošāvu. Bet es esmu paēdis un padzēries, mana līdzjūtība ar mazajiem pīlēniem ir ļoti maza. Tas ir tāpēc, ka es esmu paēdis un padzēries. Es atgriežos atpakaļ kalnā pie inedibu biedriem, aizmirstu mazos pīlēnus. Mēs jokojam, izskaitām patronas, uzrunājam suņus, žēlojamies par karsto laiku, bet pa tam mums ir tik patīkami sēdēt paēnā, kur lēna vēsma mums pastāvīgi uzpūš vieglu, pacilājošu ziedoņa smaršu. Saule ir jau pusdienā. Top arvienu vēl karstāks, bet mūs sauc pienākums. Mums ir jāceļas un jāiet tālāk gar attakām. Tagad tikai sākas īstā medība. Vislabākās medību vietas meža kungs ir uztaupījis pēcpusdienai. Ari manim laimējas nošaut pa putnam, par ko es ļoti priecājos. Pie tam es nemitējos pārdomāt, vai tas ir pareizi medīt, nošaut nevainīgus kustoņus, vai varbūt tas ir gluži nepareizi, pavisam necilvēcīgi un nekrietni. Bet bise manās rokās guļ kā nenovēršams lāsts, kā vispārīgs pasaules likums, un, ja es to nosviestu un teiktu: «Es nešauju!» — tad katrs mani izsmietu. Šāviens pēc šāviena norīb, ūdens plunkš, suņi nepiekusuši ložņā pa ašķiem un niedrēm vai peld pa attaku, lai iztraucētu putnus vai sakamptu tos, kuri nošauti. Es apsēstos uz stāvā attakas krasta zem ozola un gaidu, vai manā tuvumā nepacelsies pīles. Uzvilktiem gaiļiem es turu bisi rokās. Te es ieraugu debesi ūdens līmenī, zilu debesi ar sniega baltiem, saules staros mazgātiem padebešiem, ieraugu zaļu krastu un neviļus apķēros, ka es tiešām tā nepelnu, ka debesis nebeidz mani apsveikt, ka manām acīm parādās visi jaukumi, kurus es neprotu cienīt un mīlēt. Es esmu nezvērs, kurš uzbrūk nevainīgiem putniem, kurš gauž, kad to pasaulē vajā, žēlojas, kad kāds stiprāki pieduras.
«Šaujat taču!» meža kungs no lejas sauc. Bet es atmetu ar roku. Es redzu, pīles aizskrej, bet es nepaceļu bisi. Un tomēr tā ir muļķība. Paši putni ēd tārpus un kukainīšus. Arī viņi vajā citus dzīvniekus, lai paši nodrošinātu savu dzīvi. Tikai bises tiem trūkst.
«Halo, stirna, stirna!» meža kungs iekliedzas. Es uzlēcu un skatos, bet tās neredzu. Es jūtu, ka mēs te traucējam visai radībai mieru. Tikai zilā debess sapņo klusi ūdens līmenī, kā māsa tā, saulei spīdot, ir nākuse ciemoties pie zemes. Un tur nu viņas dus — kopā, debess un zeme. Bet miera tomēr nav. Es dzirdu atkal šāvienus. Es pace]os un eju kā vergs, jo bise ir manim rokā. Manim ir jāiet un jāšauj, lai uzturētu sevi un savējus. Ar to debess zilumu, kas tur atspīd zem baltajām ūdensrozēm, es nevaru baroties. Es esmu cilvēks, nabaga cilvēks, kuram nolemts dzīvot mūžīgām medībām, lai uzturētu sevi un savējus
Vakarā, mājās pārbraucis, es labu brīdi mazgāju rokas un seju. Bet, līdz ko es ūdens pilnās saujas spiedu pie acīm, kad piepeši man parādijās klusais ūdens līmenis, pār kuru peldēja mazie, baltdzeltenie cibulīši. Sirds manim nodrebēja, bet es neteicu nevienam ne vārda par to.
KRUSTTĒVS
Kamēr es kā zēns uz laukiem dzīvoju, tikmēr mani lielākie draugi bija mana vectēva un vēlāk mana tēva puiši. Es draudzējos arī ar kaimiņu zēniem, kad būvējām «dziļajā grāvi» dzirnavas, kad gājām ogās vai uz priedēm vāveres medīt. Bet uz noras sila malā vai kur nebūt citur pakrēslī atsēsties vai atgulties un tad ilgāku laiku sarunāties, priekš taru zēni man izlikās par garlaicigiem un muļķīgiem. Arvien lielie puiši bija tie, kas zināja man vienu un otru vēsmīgu gabalu pastāstīt, tāpēc es biju no tiem grūti šķirams. Katru reizi, ja mēs, zēni, savā starpā par ko ievērojamu runājām, tas vēlāk tika ar puišiem
pārrunāts, kuru domas tad palika priekš manis tās īstās. Tikai vēlākā laikā, kad jau pratu lasīt, es sāku cienīt grāmatās izteiktās domas un, nevarēdams vairs visos jautājumos piekrist puišu lielībām, sāku pats stingrāki uzstāties, atsaukdamies uz avīzēm vai grāmatām.
Kad tēvs no Rīgas vai tirgus pārbrauca, tad puiši paris dienas bija man mazliet vienaldzīgi: es lasīju jaunās, tēva atvestās grāmatas. Bet, tiklidz tās bija izlasītas, tad neviļot ieprasījos: «Kur — Jānis? . ..»
Lielo puišu spēks, viņu ikdienišķīgo darbu prašana, to pašapzinīgā, drošā kustēšanās mani lieliski aizgrāba. Zirgā jāt pratu, bet zirgu iejūgt nevarēju. Ar pukstošu sirdi es lūkojos, cik ātri Jānis sirmo sajūdza. Bija darbi, kurus man ļoti gribējās darīt, piemēram: malku cirst, tā ka skaidas vien lecl Bet, diemžēl, lielo, smago Jāņa cirvi tikko spēju cilāt un ar savu mazo cirvīti nekā nevarēju pacirst. Bija jādusmojas: cērt, cērt, bet skaidas nelec! Vectēvam bija paviegls, ass cirvis, bet tas to slēpa visvairāk no manis. Viņš to, kad nelietoja, nolika «saltajā kambarī», kurā, ka viņš mēdza teikt, man nekā neesot jāmeklē. Ar zāģi man negāja labaki. Tas locījās uz vienu un otru pusi, kad es to pār zāģējamo siekstu vilku un stūmu. Jānis ar Pēteri tur pretī zāģēja, ka milti vien bira. So sevišķo spēju dēļ puiši bija mani draugi. Pret meitiešu darbiem es nesajutu cienības, izņemot varbūt siena pļaušanu un labības kulšanu. Bet arī tur inan likās, ka meitieši klonā tikai tā drusku pieklabina, lai graudi vieglāki birtu. Pie pļaušanas meitieši vienmēr palika tālu aiz puisiešiem, meitiešu cirtiens bija šauriņš. Lize bija vienreiz laba pļāvēja, bet pie Jāņa tā netika. Visvairāk man Jānis patika, kad tas līdumu līda. Viņš nostājās pie resnas, šmaugas egles, iespļāva sauja un tad iesāka cirst. Miza, sveķi un skaidas lēca uz visām pusēm, kamēr varenais koks paliecās uz vienu pusi. Vēl pāris cirtienu, un gāztošās egles brikšķoņa — švīkoņa no zaru lūšanas, dziļā, smagā nopūta, kad nocirstais koks piesitās pie zemes, liecināja par Jāņa varu. Tāpēc es ari Jānim sekoju, kur tik varēdams. Ja bija siena laiks, tad Jānim kā siena bāzējam dakšu galā vien stāvēju.