Tad viņus apstāja cieši no abām pusēm un neizlaida līdz tam laikam, kamēr tie bija nolēmuši pasniegt viens otram rokas. «Dievs ar jums, Ivan Ņikiforovič un Ivan Ivanovič!
Sakiet pēc sirdsapziņas: par ko jūs saķildojāties? Vai ne nieku dēļ? Vai tad jums nav kauna cilvēku priekšā un dieva priekšā!»
«Es nezinu,» sacīja Ivans Nikiforovičs, pūzdams aiz noguluma (bija manāms, ka viņš nebija sevišķi pretī izlīgšanai), «es nezinu, ko es tādu esmu nodarījis Ivanam Ivanovičam; kāpēc gan viņš sacirta manu kūti un gudroja mani nomaitāt?»
«Neesmu vainojams nekādos ļaunos nodomos,» runāja Ivans Ivanovičs, nepagriezdams ne acu uz Ivanu Nikiforoviču. «Zvēru gan dieva, gan jūsu priekšā, godājamie muižnieki, es nekā neesmu nodarījis savam ienaidniekam. Par ko tad viņš mani zākā un kaitē manam stāvoklim un činai?»
«Kā tad es jums, Ivan Ivanovič, esmu kaitējis?» sacīja Ivans Nikiforovičs. Vēl vienu izskaidrošanās mirkli, un senais ienaids bija gatavs apdzist. Jau Ivans Nikiforovičs ielīda kabatā, lai dabūtu radziņu un sacītu: «pagodiniet».
«Vai tad tā nav kaitēšana,» atbildēja Ivans Ivanovičs, nepaceldams acu: «ja jūs, cienījamais kungs, apvainojāt manu stāvokli un ģimeni ar tādu vārdu, kādu nepieklājas te sacīt?»
«Atļaujiet jums draudzīgi sacīt, Ivan Ivanovič! (pie tam Ivans Nikiforovičs pieskārās ar pirkstu Ivana Ivanoviča pogai, kas nozīmēja viņa pilnīgu labvēlību): «jūs apvainojāties velns zina par ko: par to, ka es jūs nosaucu par zostēviņu .. .» Ivans Nikiforovičs attapās, ka bijis neuzmanīgs, izsacīdams šo vārdu; bet bija jau par vēlu: vārds bija izteikts. Viss aizgāja pie velna!
Ja jau toreiz, kad šis vārds bija izteikts bez lieciniekiem, Ivans Ivanovičs zaudēja pašsavaldīšanos un kļuva tik nikns, kādu lai dievs nedod redzēt cilvēku, — ko tad tagad, padomājiet, laipnie lasītāji, ko tagad, kad šis slepkavīgais vārds bija izsacīts sanāksmē, kur bija daudz dāmu, pret kurām Ivans Ivanovičs vēlējās būt sevišķi pieklājīgs? Nebūtu Ivans Nikiforovičs rīkojies tādā veidā, būtu viņš sacījis putns, bet nevis zostēviņš, tad to vēl varētu izlabot. Bet — viss pagalam!
Viņš uzmeta Ivanam Nikiforovičam skatienu — un kādu skatienu! Ja šim skatienam būtu piešķirta izpildvara, tad tas būtu pārvērtis pīšļos Ivanu Nikiforoviču. Viesi saprata šo skatienu un pasteidzās paši viņus izšķirt. Un šis cilvēks, lēnības paraugs, kas nevienu ubadzi nepalaida garām to ne- iztaujājis, izskrēja laukā briesmīgā trakumā. Tik spēcīgas vētras izraisa kaislības!
Veselu mēnesi nekas nebija dzirdams par Ivanu Ivanoviču. Viņš ieslēdzās savā mājā. Pūra lāde bija atvērta, no lādes izņēma — ko tad? dukātus! vecos vectēva dukātus! Un šie dukāti pārgāja nosmulētajās tintes darboņu rokās. Lieta nonāca palatā. Un, kad Ivans Ivanovičs saņēma priecīgo ziņu, ka rīt tā izšķirsies, tikai tad viņš palūkojās laukā un nolēma iziet no mājas. Ak vai! no tās reizes palata katrru cienu ziņoja, ka lieta izbeigsies rītu, un tā desmit gadu.
Priekš gadiem pieciem es braucu cauri Mirgorodas pilsētai. Es braucu sliktā laikā. Toreiz bija rudens ar savu skumji pelēko laiku, dubļiem un miglu. Kaut kāds nedabisks zaļums — garlaicīgā, nepārtrauktā lietus darbs — klāja šķidru plīvuru pār laukiem un druvām, kurām tas tā piedienēja kā palaidnības sirmgalvim, rozes — sirmgalvei. Mani toreiz stipri ietekmēja laiks: es garlaikojos, kad tas bija garlaicīgs. Bet, neraugoties uz to, kad es sāku tuvoties Mirgorodai, tad sajutu, ka man stipri sit sirds. Dieviņ, cik daudz atmiņu! Es divpadsmit gadu nebiju redzējis Mirgorodu. Te dzīvoja toreiz aizkustinošā draudzībā divi izcili cilvēki, divi izcili draugi. Un cik daudz bija izmiris ievērojamu ļaužu! Tiesnesis Dero- jans Demjanovičs jau toreiz bija nelaiķis; Ivans Ivanovičs, kam bija greizā acs, arī bija beidzis dzīvot. Es iebraucu galvenajā ielā: visur rēgojās kārtis ar augšā piesietu salmu kūli: te notika kāda jauna plānošana. Dažas būdas bija nojauktas. Zogu un zedeņu atliekas skumji kvernēja.
Toreiz bija svētku diena; es pavēlēju savu maša kibitku apturēt pie baznīcas un iegāju tik klusu, ka neviens nepagriezās atpakaļ. Patiesi, un nebija jau kam: baznīca bija tukša, ļaužu gandrīz nekādu; varēja redzēt, ka pat vislielākie dievlūdzēji bija nobijušies no dubļiem. Sveces šai tumšajā, labāk sakot, slimajā dienā šķita kaut kā savādi nepatīkamas; tumšās telpas bija skumīgas; iegarenie logi ar apaļajiem stikliem laistījās lietainām asarām. Es nogāju sānis altara priekštelpā un uzrunāju cienījamu večuku nosirmojušiem matiem: «Atļaujiet uzzināt, vai Ivans Nikiforovičs ir dzīvs?» Tai mirklī lampiņa svētbildes priekšā uzliesmoja dzīvāk, un gaisma tieši atsitās mana kaimiņa sejā. Cik es biju izbrīnījies, kad, to aplūkodams, ieraudzīju pazīstamus vaibstus!