Tas bija pats Ivans Nikiforovičs! Bet kā pārvērties!
«Vai jūs esat vesels, Ivan Ņikiforovič? Kā jūs gan esat novecojis!»
«Jā, esmu novecojis. Es šodien no Poltavas,» atbildēja Ivans Nikiforovičs.
«Ko jūs sakāt! Jūs braucāt uz Poltavu tik sliktā laiikā?»
«Ko lai dara! Vajadzība …»
Pie šiem vārdiem es negribot nopūtos.
Ivans Nikiforovičs ievēroja šo nopūtu un sacīja: «Neuztraucieties: man ir drošas ziņas, ka lietu izlems nākamajā nedēlā un man par labu.» ,
Es paraustīju plecus un devos uzzināt kaut ko par Ivanu Ivanoviču.
«Ivans Ivanovičs ir te!» kāds man sacīja, «viņš ir klirosā.»
Tad es ieraudzīju kalsenu stāvu. Vai tas ir Ivans Ivanovičs? Seja bija klāta grumbām, mati bija pilnīgi balti; bet bakeša bija arvien tā pati. Pēc pirmajiem apsveicināšanās vārdiem Ivans Ivanovičs, griezdamies pie manis ar jautru smaidu, kas vienmēr tik ļoti piestāvēja viņa pdltuvveidīgajai sejai, sacīja: «Vai lai paziņoju jums patīkamo jaunumu?»
«Kādu jaunumu?» jautāju es.
«Rītu katrā ziņā izlems manu lietu; palatā noteikti sacīja.»
Es nopūtos vēl dzijāk un steidzos ātrāk atvadīties, jo es braucu visai nopietnā darījumā, un iesēdos ratos.
Vājie zirgi, kas Mirgorodā pazīstami ar vārdu kurjerzirgi, sāka vilkties, radīdami ar saviem pakaviem, kas stiga pelēkajā dubju masā, dzirdei netīkamu skaņu. Lietus tecēja straumēm pār žīdu, kas sēdēja uz bukas un bija apsedzies ar mašu. Drēgnums man spiedās cauri. Skumjā pārbrauktuve ar būdu, kurā invalids lāpīja savus pelēkos kankarus, lēnām paslīdēja garām. Atkal tas pats lauks, vietām izrakņāts melns, vietām zaļojošs, slapji kovārņi un vārnas, vienmulīgs lietus, asarainas debesis bez gaismas svītras. — Garlaicīgi šai pasaulē, kungi!