Neraugoties uz lielo pievilcību, šie retie draugi nebija pilnīgi vienādi savā starpā. Vislabāk viņu raksturus var izzināt, ja tos salīdzina. Ivanam Ivanovičam ir neparasti dotumi ārkārtīgi patīkami runāt. Kungs, kā viņš runā! Šo sajūtu var salīdzināt tikai ar to, kad jums ieskā galvu vai lēnītēm velk ar pirkstu pa jūsu papēdi, klausies, klausies — un galvu nokāri. Patīkami! ārkārtīgi patīkami! kā miegs pēc nopeldēša- nās. Ivans Nikiforovičs, turpretī, vairāk klusē; bet toties, ja piemetīs vārdiņu, tad turies vien: noskūs labāk par bārdas nazi. Ivans Ivanovičs ir kalsnējs un gara auguma; Ivans Nikiforovičs nedaudz mazāks, bet toties paplašinās resnumā. Ivana Ivanoviča galva izskatās pēc rutka ar asti uz leju; Ivana Nikiforoviča galva — pēc rutka ar asti uz augšu. Ivans Ivanovičs tikai pēc pusdienas guļ vienos kreklos zem nojūma;
bet pievakarē viņš apvelk bekešu un iet kaut kur, vai nu uz pilsētas magazinu, kam viņš piegādā miltus, vai druvā — paipalas ķert. Ivans Nikiforovičs gul cauru dienu lievenī, — ja nav pārāk karsta diena, tad parasti izslējis muguru saulē, — un nekur negrib iet. Ja sadomās no rīta, tad apies pagalmu, apskatīs saimniecību un atkal pie miera. Agrākus laikus ieiet reizēm pie Ivana Ivanoviča. Ivans Ivanovičs ir ārkārtīgi smalks cilvēks un kārtīgā sarunā nekad neizsacīs nepieklājīga vārda, un tūdaļ ņems ļaunā, ja tādu dzirdēs. Ivans Nikiforovičs dažkārt nenoturas. Tad parasti Ivans Ivanovičs pieceļas no vietas un saka: «Diezgan, diezgan, Ivan Ņikiforovič; labāk drīzāk saulē, nekā runāt tādus dievam netīkamus vārdus.» Ivans Ivanovičs ļoti noskaišas, ja borščā viņam gadās muša: viņš zaudē tad pašsavaldīšanos — pamet šķīvi, un saimnieks arī dabū. Ivans Nikiforovičs ārkārtīgi mīl peldēties, un, kad iesēžas līdz kaklam ūdenī, liek novietot ūdenī arī galdu un patvāri, un ļoti mīl dzert tēju šādā vēsumā. Ivans Ivanovičs dzen bārdu nedēļā divi reizes; Ivans Nikiforovičs vienu reizi. Ivans Ivanovičs ir ārkārtīgi ziņkārīgs: dievs pasargi, ja sāksi viņam ko stāstīt un neizteiksi līdz galam! Bet, ja viņš ir ar ko nemierā, tad tūdaļ liek to manīt. Pēc Ivana Nikiforoviča sejas ārkārtīgi grūti uzzināt, vai viņš ir apmierināts, vai dusmīgs; ja arī par ko priecāsies, tomēr neizrādīs. Ivans Ivanovičs ir mazliet bailīgs pēc dabas. Ivanam Nikiforovičam turpretī biksēm tik platas krokas, ka, ja tās piepūstu, tajās varētu ievietot visu sētu ar klētīm un ēku. Ivanam Ivanovičam ir lielas, izteiksmīgas acis tabakas krāsā, un mute mazliet atgādina ižicu. Ivanam Nikiforovičam mazas, dzeltenīgas acis, kas pilnīgi pazūd starp kuplajām uzacīm un mīkstajiem vaigiem, un deguns izskatās pēc ienākušās plūmes. Ivans Ivanovičs, ja viņš pacienā jūs ar tabaku, vienmēr vispirms nolaizīs ar mēli tabakdozes vāku, tad iesitīs tai ar knipi un, pasniedzis, sacīs, ja jūs ar viņu pazīstami: «Vai drīkstu lūgt, mans kungs, pagodināt?» bet, ja nepazīstami, tad: «Vai drīkstu lūgt, mans kungs, kaut arī man nav tas gods zināt jūsu dienesta pakāpi, vārdu un tēva vārdu, pagodināt?» Bet Ivans Nikiforovičs dod jums taisni rokās savu radziņu un piebilst tikai: «Pagodiniet.» Kā Ivans Ivanovičs, tā arī Ivans Nikiforovičs ļoti nemīl blusas, un tāpēc ne Ivans Ivanovičs, ne Ivans Nikiforovičs nekādā gadījumā nepalaidīs garām žīdu ar precēm, nenopirkuši no viņa dažādās kārbiņās eleksiru pret šiem kukaiņiem, iepriekš krietni viņu nesarājuši.
Taču, neraugoties uz dažām nevienādībām, kā Ivans Ivanovičs, tā arī Ivans Nikiforovičs ir brīnišķīgi cilvēki.
II NODAĻA,
no kuras var dabūt zināt, kā iekārojās Ivanam Ivanovičam, par ko bija saruna starp Ivanu Ivanoviču un Ivanu Nikiforoviču un ar ko tā nobeidzās.
No rīta, tas bija jūlija mēnesī, Ivans Ivanovičs gulēja nojumē. Diena bija karsta, gaiss sauss un plūda strāvām. Ivans Ivanovičs jau bija paguvis aizstaigāt aiz pilsētas pie pļāvējiem un uz ciemu, bija paguvis iztaujāt pretimnācējus vīrus un sievas, no kurienes, kurp, kā un kāpēc, bija briesmīgi nogājies un nolikās atpūsties. Gulēdams viņš ilgi noskatīja kambarus, pagalmu, šķūņus, vistas, kas skraidīja pa pagalmu, un domāja pie sevis: «Ak kungs un dievs, kas es par saimnieku! Kā tik man nav? Putni, māja, klētis, visādi labumi, destilēts degvīns, nostādināts; dārzā bumbieri, plūmes; sakņu dārzā magones, kāposti, zirņi… Kā gan vēl man nav? … Es gribētu zināt, kā man nav?»
Uzdevis sev tik dziļdomīgu jautājumu, Ivans Ivanovičs kļuva domīgs; bet viņa acis tai laikā bija uzmeklējušas jaunus priekšmetus, pārkāpušas pār žogu Ivana Nikiforoviča pagalmā un neviļus nodevās interesantam skatam. Liesa sieva nesa laukā pamatīgi sagulējušās drēbes un karināja tās uz izstieptas virves izvēdināties. Drīz vecs mundieris ar nonēsātiem atlokiem stiepa gaisā piedurknes un apkampa brokātā jaku; aiz tā rēgojās muižnieka tērps ar ģerboņa pogām, ar kožu saēstu apkakli; baltas kazimira bikses ar traipiem, kas kādreiz gāja virsū Ivana Nikiforoviča kājām un kuras tagad varētu uzstīvēt varbūt vienīgi uz viņa pirkstiem. Pēc šām drīz izkarināja citas, kas izskatījās pēc burta A, pēc tam zilu kazaku bešmetu, kuru sev pašuva Ivans Nikiforovičs priekš gadiem divdesmit, kad gatavojās iestāties milicijā un bija uzaudzējis jau ūsas. Beidzot, kad jau, tad jau, izlika arī zobenu, kas atgādināja gaisā izslietu torņa smaili. Tad pazibēja kas līdzīgs zāles zaļuma krāsas paltraka krokojumam ar vara pogām piecu kapeiku lielumā. Aiz krokojuma bija saskatāma veste, nošūta zelta pozamentu, ar lielu priekšas izgriezumu. Vesti drīz vien aizsedza nelaiķes vecmāmiņas vecie svārki, ar kabatām, kurās varēja ielikt pa arbūzam. Viss, kopā sajaucoties, sagādāja Ivanam Ivanovičam interesantu skatu, kamēr saules stari, apņemdami vietām zilo vai za|o piedurkni, sarkano apkakli vai zelta brokātā daļu, vai arī, rotājoties uz zobena smailā gala, padarīja to par kaut ko neparastu, līdzīgu tam leļļu teātrim, kādu vadā pa ciemiem apkārt- braucoši klaidoņi, — it sevišķi, kad ļaužu pūlis, cieši kopā saspiedies, noskatās uz ķeizaru Erodu ar zelta kroni vai uz Antonu, kas ved kazu; aiz leļļu teatra čīkst vijole, čigāns trinkšķina ar rokām pa savām lūpām bungu vietā, un saule riet, un dienvidus nakts svaigā vēsma nemanot pieglaužas ciešāk pilnīgo ciema sievu svaigajiem pleciem un krūtīm.