Beidzot taču viņš apdomājās un sāka nodarboties ar vecajām lietām. Pusdienas viņš ēda vēlu un gandrīz jau pievakarē nolikās atpūsties zem nojumes. Labais borščs ar baložiem, ko Gapka bija izvārījusi, pilnīgi izdzēsa rīta notikumu. Ivans Ivanovičs atkal sāka ar labpatiku aplūkot savu saimniecību. Beidzot viņa acis apstājās pie kaimiņu pagalma, un viņš sacīja pats sev: «Šodien es neesmu bijis pie Ivana Nikiforoviča; aiziešu pie viņa.» To sacījis, Ivans Ivanovičs paņēma nūju un cepuri un devās uz ielas, bet tikko izgāja aiz vārtiem, tā atcerējās ķildu, nospļāvās un atgriezās atpakaļ. Gandrīz tāda pati kustība notika arī Ivana Nikiforoviča pagalmā. Ivans Ivanovičs redzēja, kā sieva jau uzlika kāju uz žoga ar nodomu pārkāpt viņa pagalmā, kad pēkšņi atskanēja Ivana Nikiforoviča balss: «Atpakaļ, atpakaļ! nevajag!» Taču Tvanam Ivanovičam sametās ļoti garlaicīgi. Visai iespējams, ka šie cienījamie ļaudis jau otrā dienā būtu izlīguši, ja .sevišķs notikums Ivana Nikiforoviča mājā nebūtu iznīcinājis katru cerību un nebūtu pielējis eļļu naida ugunij, kas dzirās apdzist.
Pie Ivana Nikiforoviča tās pašas dienas pievakarē atbrauca Agafija Fedosejevna. Agafija Fedosejevna nebija Ivanam Nikiforovičam ne asins radiniece, ne tālāka radiniece, pat ne kūma. Varētu likties, ka viņai nebija pilnīgi nekāda iemesla pie viņa braukāt, un arī viņš pats par to ne pārāk priecājās; tomēr viņa pie tā brauca un dzīvoja veselām nedēļām, un dažreiz arī vairāk. Tad viņa atņēma atslēgas un visu māju pārņēma savās rokās. Tas bija ļoti nepatīkami Ivanam Nikiforovičam, tomēr viņš, kā par brīnumu, klausīja viņai kā bērns, un kaut arī dažreiz lūkoja strīdēties, taču arvien Agafija Fedosejevna dabūja virsroku.
Es, atzīšos, nesaprotu, kam tas tā ierīkots, ka sievietes satver mūs aiz deguna tikpat veikli kā tējkannas rokturi: vai nu viņu rokas tā radītas, vai arī mūsu deguni nekam vairs neder. Un, neraugoties uz to, ka Ivana Nikiforoviča deguns bija mazliet līdzīgs plūmei, viņa to tomēr satvēra aiz šī deguna un vadāja aiz sevis kā sunīti. Negribot viņš pat mainīja viņas klātienē savu parasto dzīves veidu: negulēja tik ilgi saulē, un, ja arī gulēja, tad nevis kails, bet vienmēr uzvilcis kreklu un bikses, kaut gan Agafija Fedosejevna nemaz to neprasīja. Viņa nebija ceremoniju mīlētāja un, kad Ivans Nikiforovičs slimoja ar drudzi, viņa pati savām rokām berzēja to no kājām līdz galvai ar terpentinu un etiķi. Agafija Fedosejevna valkāja galvā aubi, trīs kārpa3 uz deguna un kafijas krāsas rīta kleitu ar dzeltenām puķēm. Viss viņas augums izskatījās pēc mucas, un tāpēc atrast viņas taļļas vietu bija tikpat grūti kā ieraudzīt bez spoguļa savu degunu. Kājiņas viņai bija īsiņas, izveidotas pēc divi spilveniem. Viņa mēļoja, un ēda vārītas bietes no rītiem, un lieliski bārās; un visās šais dažādajās nodarbībās viņas seja ne uz mirkli nemainīja savu izteiksmi, ko parasti var uzrādīt vienīgi tikai sievietes.
Tiklīdz viņa atbrauca, viss sāka iet ačgārni: «Tu, Ivan Ņikiforovič, neizlīgsti ar viņu un nelūdz piedošanas; viņš tevi postā grib iedzīt; tas jau tāds cilvēks! Tu vēl viņu nepazīsti.» čukstēja, čukstēja nolādētā sieva un panāca to, ka Ivans Nikiforovičs pat dzirdēt negribēja par Ivanu Ivanoviču.
Viss kļuva citāds. Ja kaimiņu suns ieskrēja kādreiz pagalmā, tad to dauzīja, ar ko vien pagadījās; bērni, kas kāpa pāri žogam, atgriezās brēkdami, ar augšup saceltiem krekliņiem un žagara zīmēm uz muguras. Pat pati vecene, kad Ivans Ivanovičs gribēja tai kaut ko pajautāt, uzvedās tik nepieklājīgi, ka Ivans Ivanovičs, kā ārkārtīgi delikāts cilvēks, nospļāvās un piebilda tikai: «Kas par draņķīgu sievu! sliktāka par savu kungu!»
Beidzot, vainagojot visus apvainojumus, neieredzētais kaimiņš uzbūvēja taisni viņam pretī, kur parasti bija pār žogu kāpjamā vieta, zosu kūti, it kā ar sevišķu nodomu padziļināt apvainojumu. Šo Ivanam Ivanovičam pretīgo kūti uzcēla velnišķi ātri — vienā dienā.
Tas pamodināja Ivanā Ivanovičā niknumu un vēlēšanos atriebties. Taču viņš neizrādīja nekāda sarūgtinājuma, neraugoties uz to, ka kūts aizņēma daļu viņa zemes; bet sirds viņam tā pukstēja, ka viņam bija pārmērīgi grūti saglabāt šo ārējo mierīgumu.
Tā aizvadīja viņš dienu. Iestājās nakts… Ai, ja es būtu gleznotājs, cik es skaisti parādītu visu nakts krāšņumu! Es parādītu, kā gul visa Mirgoroda; cik nekustīgi uz to noraugās neskaitāmās zvaigznes; kā redzamais klusums tuvu un tālu atbalso suņu rejas; kā viņiem garām aizdrāžas iemīlējies zvaniķis un kāpj pāri pār žogu bruņinieciskā bezbailībā; kā baltās namu sienas, mēness gaismas pārņemtas, kļūst baltākas, tos apņemošie koki tumšāki, koku ēna gulst melnāka, puķes un apklususī zāle smaržīgāka, un sienāži, nerimstošie nakts bruņinieki, draudzīgi visās malās uzņem savas čirkstošās dziesmas. Es parādītu, kā vienā no šīm zemajām māla mājiņām vientuļā gultā nemierīgi svaidās melnskropstaina pilsētniece ar drebošām jaunām krūtīm, kura sapņo par huzara ūsām un piešiem, un mēness gaisma smejas viņas vaigos. Es parādītu, kā pa balto ceļu aizzib sikspārņu melnā ēna, kas metas uz baltajiem māju skursteņiem … Bet diezi vai es spētu parādīt Ivanu Ivanoviču, kas izgāja šai naktī ar zāģi rokā: tik daudz viņa sejā bija ierakstīts dažādu jūtu! Klusi klusītiņām piezagās viņš un palīda zem zosu kūtiņas. Ivana Nikiforoviča suņi vēl nekā nezināja par ķildu starp viņiem un tāpēc atļāva viņam kā vecam draugam pieiet pie kūts, kas visa turējās uz četriem ozola stabiem. Pielīdis tuvākajam stabam, viņš tam pielika zāģi un sāka zāģēt. Troksnis, ko radīja zāģis, spieda viņu uz mirkli atskatīties, .bet. doma par apvainojumu deva no jauna drosmi. Pirmais stabs bija pārzāģēts; Ivans Ivanovičs ķērās pie otra. Viņa acis dega un nekā neredzēja aiz bailēm. Piepeši Ivans Ivanovičs iekliedzās un sastinga: viņam parādījās mironis; bet drīz viņš attapās, redzēdams, ka tā bija zoss, kas bija izbāzusi pie viņa savu kaklu. Ivans Ivanovičs nospļāvās aiz sašutuma un sāka turpināt darbu. Arī otrs stabs pārzāģēts; celtne sagrīļojās. Sirds Ivanam Ivanovičam sāka tik briesmīgi pukstēt, kad viņš ķērās pie trešā, ka viņš vairākas reizes pārtrauca darbu. Jau vairāk nekā pusē stabs bija pārzāģēts, kad pēkšņi kustīgā ēka stipri sašūpojās … Ivans Ivanovičs tikko paguva atlēkt nost, kad tā ar troksni sagruva. Paķēris zāģi, briesmīgi pārbijies, pārskrēja viņš mājās un metās gultā; viņam nebija pat dūšas paraudzīties pa logu uz sava briesmīgā darba sekām. Viņam šķita, ka ir sapulcējusies visa Ivana Nikiforoviča sēta: vecā sieva, Ivans Nikiforovičs, zēns bezgalīgajos svārkos, visi dakšām, ar Agafiju Fedosejevnu priekšgalā nāca nopostīt un lauzt viņa māju.