Andriksons gāja tāļāk. Saule pa zaru starpām uzspīdēja uz ceļa, sveķi smaršoja, šad un tad ieskanējās kāda putna sauciens. Verstu tālumā izplatījās sils. Viņš aptvēra sūnainas, purvīgsnējas vietas, vairāk alogu, šauru, sirpim līdzīgu ezeru, lielus izcirtumus, pilnus dažādas sausas lauzas, lazdu krūmu, aizviekstenāju, virzāja. Varēja redzēt, ka arī silam ilgāku laiku bij trūcis īsta kunga un pārrauga.
Andriksons silu pazina ļoti labi. Puikā būdams, viņš ogu laikā gandrīz ik svētdienas uz to bij atnācis. Neatradās jau arī Klaucēni no sila nekādā lielā tālumā. Tagad bij melmenes, aiviekstenes un spradzenes gatavas un viņa bērni viņa vietā apmeklēja silu.
Ceļmalā stāvēja kuplas melmeņu mētras. Andriksons labprāt pa tām būtu paogojis, bet viņas bij gluži pelēkas noputējušas. Viņa izsalkums auga, līdz ar to viņa saīgums. Apspiestas nožēlošanas jūtas urbtin urbās pa viņa dvēseli, un viņa domas tapa arvien netaisnākas un naidīgākas pret baronu. Uzreiz viņa sirdī iedegās vēlēšanās: «Kaut es viņam varētu atriebties!»
Bet tas nebij iespējams. Barons stāvēja par daudz droši un par daudz augstu, ka viņš viņu kaut kādi sāpīgi varētu aizķert...
Lielam, platam izcirtumam ceļā kreisā pusē gandrīz jau garām ticis, Andriksons apstājās. Še viņš kā zēns bieži bij apkārt skraidelējis. Vai pa vecam ieradumam nebij jāaiziet un tur viņā galā jāpaskatās, vai pie tā milzīgā lazdu krūma arvienu vēl aiviekstenes neauga? Jeb vai tur pie tās garās priedes ar to plāno galotni un dīvaini izlocīto garo, sauso zaru? Bet kas tas bij?... Dūmu mākonis piepeši pacēlās līdzās priedei, Andriksons dzirdēja liesmu klusu švirkstēšanu un redzēja, kā vīrs no zemes uzlēca stāvu, pie lazdām noskrēja, vienu nogrieza, atskrēja atpakaļ un kā negudrs zemi sāka pērt. Dūmi izplatījās tālāk, un vīrs sita jo ātrāk. Ar stīviem mirkļiem Andriksons viņā nolūkojās. Tad viņš ātri pagriezās uz labo pusi, aizsteidzās ceļam pāri un nozuda aiz krūmiem. Viņš neparko negribēja tapt pamanīts vai palīgā saukts. Ja vīram vienam pašam neizdevās uguni nodzēst - lai tad mežs dega! Lai uguns izpostīja tā barona mantojumu, kā viņš Andriksona mantojumu iznicināja!
Ar sīvāko uzmanību saimnieks noskatījās cīņā. Likās, it kā uguns ar savu dzēsēju ķēmotos. Drīz tā uzliesmoja pie viņa kājām, drīz daudz soļu tāļumā no viņa, drīz viņa priekšā, drīz viņam aiz muguras. Vīrs skraidīja šurp un turp, krustām šķērsām un pēdīgi pēc lielām pūlēm likās uzvarējis. Sviedriem plūstot, viņš nostājās melnas, ērmoti izrobotas salas vidū un raudzījās visapkārt, vai vēl kur nekūpēja. Labu laiku tā stāvējis un skatījies, viņš nospļāvās, izvilka pīpi, uzpīpēja un nodzēsa spičku rūpīgi ar pirkstiem. Vēl brītiņu stāvējis un skatījies un nekā nepamanījis, viņš aizgāja pa ceļu, pa kuru Andriksons bij atnācis.
Šis savā paslēptnē stāvēja kā sasalis. Vai tad tiešām ne mazākā dzirkstelīte vairs nebij palikuse dzīva?... Nē, uguns bij beigta... Bet varbūt taču vēl kaut kur bij pirkstis, iz kurām varēja izperināties liesmiņa!... Andriksons gaidīja, gaidīja - par velti, uguns bij nodzēsta. Sasodītai vecis!... Apdomīgi visapkārt skatīdamies, Andriksons tuvojās ceļam un tad deguma vietai. Mežam vajadzēja degt! Nejaušs gadījums viņam bij rādījis, kā baronam par viņa cietsirdību varēja atriebties! Atriebties, pašam pie tam nemaz neiekļūstot nekādās briesmās. Jo vīrs, kas tur aizgāja, izplatīs līdz ar sadegušās zāles grūto dūmu smaku arī domas, ka viņš mežu aizdedzinājis. Viņš dzīvoja muižā, dabūja no barona mazu pabalstu un lasīja vasarā priekš muižas ogas un sēnes. Viņš jau arī pats domās, ka mežs caur viņu aizdedzies, un neliegsies, jo tas bij netīšām noticis un viņš uguni ar lielāko rūpību bij dzēsis...
Andriksons aplaida vēlreiz acis visapkārt, nolīkās, uzrāva trīs spičkas ar reizi, piegrūda tās pie sausās zāles un aizsvieda tad spičkas tāļu projām. Abās vietās liesmas plūkšēdamas uzšāvās gaisā un Andriksons atkal pārskrēja pār ceļu un iebēga mežā. Viņš gribēja skriet tālāk, bet it kā magnētisks spēks vilka viņa skatus uz izcirtumu. Viņam vajadzēja redzēt, kā dzeltānais velns dzemdēja arvien vairāk dzeltānu, sarkanu, zilganu velniņu, kuri ar lielu un aizvien lielāku ātrumu tālāk lēca, līda, lidoja. Taisni uz priekšu, uz labo, uz kreiso pusi viņi drāzās projām, arvienu stiprāku rūkoņu un sprakšķēšanu saceldami. Nebij ne minūte pagājuse, un puscirtuma jau stāvēja liesmās. Putni bēgdami pacēlās gaisā, daži apsvildami iekrita ugunī, vārnas ķērca, viens zaķis ar lieliem lēcieniem pārskrēja pār ceļu... Drīzi izcirtums visā savā platumā kūpēja un dega. Gandrīz nemanāms vējiņš ugunij deva virzienu. Tā mudījās uz lielajiem kokiem aiz izcirtuma. Ja viss sils izdegtu!... To jau viņš bij gribējis! Ar to vēlēšanos viņš uguni kūlai bij pielaidis! Lai viss sils izdegtu! Vai viņš to tiešām bij gribējis? Viss sils, - kas atradās pa lielākai daļai vēja pusē, piecpadsmit kvadrātverstu diženu egļu! Viss sils, viss! Šausmīgi, šausmīgi! Kas to varēja panest, visu silu redzēt degam! Nē, nē, to Andriksons nebij gribējis. Viņš tik baronu bij gribējis pabiedēt, viņu pamācīt, kā ir, kad sirds aiz svešas netaisnības saplok, bet visu silu - - paldies Dievam, tas jau arī nemaz nevarēja notikt. Jo tur aiz kokiem, taisni izcirtumam pretim, atradās sirpim līdzīgais ezers, tā līcī ugunij vajadzēja apdzist!