«Iztukšīta līdz pat dibinam,» Krustiņš smējās, «briesmīga, neredzēta nabadzība! Tikko ar lielām pūlēm varēju saraust kādus māla gabalus. Ceru ka tie mūsu galvas šovakar iesildīs!»
«Nē, par to vis nedomāju,» Pauls runāja, draugu uz lēnāku iešanu piespiezdams, «tas ir ļoti slikti! Klau, ko tev jau viņreiz aizmirsu pateikt: Liepkāju Aža laikam palikuse traka! Iedomā, tā man piekodināja, lai tev sakot, ka šī ilgāki kā līdz Mārtiņiem negaidīšot to otru piecdesmit rubļu, ko tu viņai apsolīji. Lai raunot naudu kur raudams, un, ja tu nemaksāšot, tad šī iešot pie tēva!»
«Vai viņa negudra,» Krustiņš sabijies iesaucās un apstājās. «Nudie, tas meitietis traks! Kur tik daudz naudas lai ņemu tik tukšos laikos!»
«Es jau arī viņai to liku priekšā,» Pauls atteica, «bet tā atbildēja, ka šai par to neesot nekāda bēda, diezgan ilgi esot gaidījuse un naudas šai tagad vajagoties.»
«Nudie, tad man neies lāgā! Vai viņu kāds pret mani nebūs sakūdījis? Tik daudz naudas!... Lai sadabūju piecdesmit rubļu, kad nezinu, kur ņemt piecdesmit kapeikas!... Uz tavu palīdzību jau arī vairs nevaru cerēt?»
«Dievamžēl, nē,» Pauls drūmi atbildēja. «Tu zini, cik grūti man nācās pirmos piecdesmit priekš tevis saraust - un toreiz bij laiki labāki! Gan man vēl šur un tur pie veciem saimniekiem ir kādi rubļi, bet tos dabūt tagad pavisam nav iespējams. Turklāt man pašam arī posts uz kakla, - būs vai nu krietni Sētmalu Mada jāprecē, vai...»
«Ej nu, ej!»
«Ko lai dara, slikti laiki!»
«Ķeza, briesmīga ķeza!»
Laiciņu abi soļoja klusēdami tāļāk, katrs kaudamies ar savām domām.
«Ē, gan Dievs gādās, ko tur tik daudz bēdāties!» Pauls atkal uzsāka.
Krustiņš nopūtās.
«Būtu jālūko nosist resno kliņģerbābu!» Pauls sacīja piepeši, kā jau tas pie vieglprātīgiem notiek, pieņemdams jokotāja balsi. «Runā, ka viņa esot bagāta, un tad mēs būtu caur.»
«Kā tu nu šitādas muļķības vari runāt!» Krustiņš atteica, kam tas nepatika.
«Ak nedomā jel, ka tev ilgi ar šādām blēņām ļaušu lauzīt galvu!» Pauls smējās. «Tādas domas izputinātu visu šā vakara jautrību. Vai jau dzirdi, kā krogā rūc un dūc kā pa bišu stropu?»
Bet vai rūkoņa un dūkoņa patiesi nāca no kroga vai no debesīm, iz mākoņiem, kas metās tumšāki un tumšāki?...
* * *
Klētis un piena kambari aizslēguse, Roplaiņu māte pagalmā brītiņu palika stāvam un skatījās melnajos, lēnām augošos debešos.
«Mums šonakt būs pērkons,» viņa domāja. «Bezdelīgas visu vakaru skrēja ļoti zemu, un ataugā vālodze kliedza. Kas par smagu, nepanesamu gaisu... kā lietuvēns tas man guļ uz krūtīm!... Ā, kur cēlās saltā vēsma, kas man uzskrēja?... Un atkal - kas par nepanesamu sutoņu!»
Saimniecei pārskrēja drebuļi pār krūtīm, viņa iegāja istabā, nolika atslēgas un tad nosēdās saimes istabā pie galda, gribēdama ēst vakariņas.
Bet, nenieka nebaudījuse, viņa atkal nolika, karoti.
«Saimniec, vai putrai kāda vaina, ka neēdat?» meita jautāja, kas vakariņas bij vārījuse. «Man liekas, ka ēdiens ir labs.»
«Man šovakar negribas,» saimniece atbildēja un iegāja priekšējā saimniekistabā. Tajā stāvēja skapis, aiz tā Krustiņa gulta. Saimniece piegāja pie tās, uztaisīja to un tad vien vēl atminējās, ka Krustiņš bij pieguļā. Viņa iegāja otrā istabā. Tā viņai piepeši izlikās gluži svešāda un tukša. Bet viss tak tur bija tāpat kā vienumēr! Viņas un vīra gultas, galds, krēsli - katra lieta stāvēja savā vietā. Bet kāpēc te valdīja tāds klusums? Vai pulkstens nestāvēja? Patiesi, laikam kāds to bij apturējis. Viņa pakustināja staigātāju. Tas pāri reižu patikšēja un atkal apstājās. No jauna tas pats neierastais klusums. Neizskaidrojamas bailes pārņēma saimnieci, tā ātri atkal izgāja saimes istabā.
«Nezin kas būs,» viņa runāja uz saimi, «bet man pavisam nav labi ap sirdi. Vai pērkons šonakt pie mums iespers, jeb vai mums nozags zirgu... Tu gan, Pēterīt dēliņ, varēji aiztecēt un Krustiņam ar Ādamu vēlreiz piekodināt, lai tie jel ir uzmanīgi! Šādās naktīs cilvēks nekad nevar būt diezgan modrīgs!»
«Nelieci, nu, saimniec, piekusušam ganu puikam velti mērīt soļus!» Ādama tēvs runāja, gultā paceldamies sēdu. «I kad Ādams viens pats būtu pie zirgiem, i tad neviena nenozagtu, par to galvoju!»
«Nu tad lai arī paliek, Pēterīt. Bet lopi gan jādzen no kūts ārā, lopi un aitas. Ej, Pēterīt, ejat, meitas, palīdzat! Kas var zināt, kas notiks.»
Saimniece atsēdās krēslā un gaidīja meitas atnākam atpakaļ.
«Kaut tak jel saimnieks jau būtu mājā!» kāda vecene iesaucās. «Jā, kaut viņš jau būtu mājā!» saimniece nopūtās. «Tā ir arī mana vēlēšanās. Es tūlīt būtu daudz mierīgāka. Ceļā var visādi izdoties. Varbūt viņam notikuse nelaime, mana sirds to paredz un tādēļ ir tik nemierīga.»
«Lai Dievs viņu pasargā!» Ādama tēvs sacīja. «Saimniec, nerunā tā!»
Te šaurs, balts zibens izšāvās no tumšajiem mākoņiem un pazuda.
Vecais sev pārmeta krustu.
«Ak kungs Jēzus Kristus!» vecenes balss dikti lūdzās.
«Vai kūtsdurvis arī kārtīgi aiztaisītas?» saimniece jautāja manāmi trīcošā balsī, kad meitas bij ienākušas istabā.
«Jā,» viena atbildēja. «Bet saimniec, jums būs asinis sakāpušas galvā, vai nedzersat kādu glāzi salta ūdens - es ienesīšu.»
«Ienes arī, meit, varbūt tas ko līdzēs.»
Viņa dzēra, iegāja tad saimnieku galā un lūkoja gulēt. Velti... Tiklīdz viņa acis aizvēra, tūliņ tā redzēja ugunīgas liesmiņas, kas izcēlās un zuda, izcēlās un zuda... Viņa pacēlās, atvēra logu, lai ienāktu spirgts gaiss istabā; bet ārā bij tā pate sutoņa, kas iekšā, viņa atkal aizvēra logu.
Uz krāsnsmūriņa uzsēzdamās, viņa salika rokas un sāka kādu garīgu dziesmu skaitīt. Tas drusciņ apmierināja, viņas acu vāki pēc brīža aizvērās - tā viegli iemiga.