Piepeši saimniece ar kliedzienu uzslējās stāvu - istaba bij gaiša, māja dega. Viņa gribēja skriet ārā, celt saimi - te stāvēja uz sliekšņa viņas vīrs, degošu sveci turēdams rokā.
«Kas ir? Kāpēc tu kliedz? Vai neesi vesela?» saimnieks jautāja, izbijies sievas bālajā, pārvērstajā ģīmī lūkodamies.
«Paldies Dievam, ka esi mājā!» saimniece izsaucās, rokas pacēluse. «Paldies Dievam! Man noveļas kā akmens no sirds. Nu viss atkal labi. Kad tu zinātu, kā es tevis dēļ esmu raizējusēs - o!»
Viņa iesāka dikti raudāt.
«Tu esi slima,» saimnieks sacīja raizīgi.
Viņa noslaucīja asaras un nosēdās atkal uz mūrīša.
«Nē, nē,» saimniece atbildēja apmierinādamās, «tās bija tikai rūpes par tevi, kas mani tā sakustināja.»
Vīrs novilka virssvārkus, izņēma kaut ko spīdošu iz kabatas un uzlika to uz galda.
«Tad tu neesi slima?» viņš runāja, svārkus piekārdams pie sienas. «Bet man tā ir, kā kad tu kaut ko ļaunu gribētu stāstīt. Saki, - vai mājā viss kārtībā - kur Krustiņš?»
«Mājā viss kārtībā! Krustiņš ar Ādamu pieguļā,» saimniece stāstīja.
«Tas labi, paldies Dievam!» Roplains runāja. «Man visu laiku bij bailes par zirgiem. Bet tagad jādabū pirkumi drošībā; drīzi pērkons būs klāt. Es jau arī vēl nebūtu mājā, bet, no negaisa bīdamies, pasteidzos ar braukšanu.»
Pēc brīža saimnieks ienesa dažus muskuļus, kurus tas uzlika gan uz galda, gan uz krēsliem, un tad atkal izgāja ārā.
Saimniece pacēlās un piegāja pie galda. Pirmā lieta, kas tai krita acīs, bija mazs, jauns revolvers, kas tur gulēja. Saimniece satvēra un aplūkoja to no visām pusēm. «Cik mīlīgs šis mazais ierocis izskatījās, vai tāds patiesi varēja atnest nāvi? Kā nāve varēja izlīst no šiem mazajiem, apaļajiem caurumiņiem - lielā, briesmīgā, nežēlīgā nāve?... Vai par to brīnojās arī tie, kas šo patīkamo rīku grieza pret savu pašu krūtīm un zināja, ka nākošā acumirklī nāve tos būs aprijuse?...» Bet kur viņai cēlās visas šīs ērmotās domas, agrāk viņa nekad tā nebij domājuse. Vai viņa patiesi bija slima, kā vīrs teica? Vai viņai caur šo ieroci bij jāpazaudē dzīvība?....Viņa noskurinājās, nolika revolveri apdomīgi atpakaļ uz galda un attaisīja apaļu paciņu. Cepure priekš Krustiņa, zīda lakats priekš viņas. Pirmais zīda lakats! Līdz šim tā tikai kartūni, līdzīgi nabaga kalponei, bij sējuse ap galvu. Tagad tā bij līdzīga citām saimniecēm - nē, tagad tā bij pārāka par visām! Jo kura gan varēja līdzināties Roplainietei, kad tā svētdienās gāja uz baznīcu, pie sāniem dēlu, brangu kā ozolu, skaistu kā Dievu dēlu...
Dobjš, vājš dūciens satricināja gaisu. Saimnieks ienāca istabā.
«Vāģi nolikti, zirgs stallī,» viņš sacīja, «un tagad pie miera. Ā - tu jau pirkumos esi skatījusies!»
«Jā, priekš kā to smuko revolveri esi pircis!»
«Priekš sevis paša. Vai zini, otrtik drošāka braukšana ar tādu ieroci. Šoreiz braucu viens pats pār Kangaru kalniem, bet baiļu man nekādu nebij. Pāri ticis izšāvu vienu stobru, razbainiekus brīdinādams. Bet dod, man skapja atslēgu, jānoliek skapī.»
«Esmu atslēgu kaut kur nobāzuse, tas jau arī var notikt rītu,» saimniece atbildēja, divēju brunču kabatas velti pēc tās izmeklējuse.
«Manis dēļ.»
«Bet vai tu vēl kā neēstu?» sieva vaicāja
«Nē, gulēt, gulēt, tas ir labākais pēc šāda brauciena!» Roplains atteica un nopūta sveci.
Bet, lai gan viņš bij ļoti piekusis, tad tas tomēr, caur sievas dīvaino nemieru sakustināts, nenogrima cietā miegā.
* * *
Kamēr tā Roplaiņos viss apklusa, tamēr baznīcas krogā sāka iet arvien dzīvāk, arvien jautrāk. Daži pat dancoja, daži atkal spēlēja kārtis. Viena partija lielajā kroga istabā, viena otra - krodzenieka izredzēto pulciņš - kādā sāņu istabā, kur ne ikkatram bij brīv ieiet. To starpā, kuri drīkstēja kāpt pār šīs Mamona svētnīcas slieksni, bij, saprotams, arī Krustiņš un Pauls. Karstām galvām un spīdošām acīm viņi tur stāvēja, piespiedušies pie sienas, un skatījās spēlē. Kāda pēperkoka pārdevēja priekšā gulēja resna kabatas grāmata, no kuras tas, it kā kad tā nemaz nebūtu iztukšojama, ņēma vienu desmitrubļu gabalu pēc otra un paspēlēja - jo viņš bij krietni sadzēries. Stāstīja, ka viņš neilgi atpakaļ kādā citā tirgū vinnējis vairāk nekā trīssimt rubļus, kurus viņam tagad atņemt katrs ieskatīja par savu svēto uzdevumu. Kāds tukls miesnieks nebij tik piedzēris, bet spēlēja neapdomīgi un sakarsējās ātri. Vienreiz tas pameta sešdesmit rubļu, otrreiz tas atkal vinnēja ar vienu rāvienu septiņdesmit piecus.
Kad draugi ilgu laiku bij nolūkojušies laimīgajos cilvēkos, kas ar naudu varēja strādāt «kā ar pelavām», Krustiņš pēdīgi piegrūda Paulam pie sāniem, un abi no spēlētājiem atvirzījās nost.
«Kaut mums arī būtu nauda!» Krustiņš sacīja.
Pauls raustīja plecus.
«Kaut būtu! Bet kur ņemt? Kaut mums tikai divdesmit pieci rubļi, manis pēc tikai desmit, būtu iesākšanai, galvoju, ka mēs abi kopā, ja vairāk ne, tad taču vajadzīgos piecdesmit rubļus vinnētu. Bet ko lai dara? Krodzenieks vairs nedos. Vai nevarētu tava vecene -?»
«Nē, tā nevar, tā nedos. Bet man nupat kas iešāvās prātā,» Krustiņš čukstēja. «Pie manis ir skapja atslēga, kurā stāv tēva nauda. Tēva nav mājā. Savas istabas logu arī no ārpuses varu atvērt. Manā istabā stāv skapis. Kā būtu, kad vajadzīgo naudu paņemtu iz skapja? Rīt jau atkal visu atlikšu atpakaļ. Ko tu saki?»
«Es saku, ka mums šonakt būs neredzēta laime!» Pauls ātri atbildēja. «Cilvēka bērns, kāpēc tev tas jau agrāk neiekrita prātā? Bet nekas, toties viņu galvas jau atkal vairāk iesilušas nekā mūsu. Ā, tad tu redzēsi, kā mēs viņus izlampāsim! Pēperkoku tēviņu, resno slakteri un citus visus! Tikai esi uzmanīgs uz mūsu zīmēm!»