«Tad es iešu.»
«Ej, nekavējies un esi drīz atpakaļ!»
Viņš pavadīja Krustiņu līdz kroga trepēm.
Ātri Krustiņš soļoja pa tumsu uz priekšu, jo nebija jau pirmā reize, ka tas naktī gāja ceļu no kroga uz māju. Bet, mājai tuvojoties, viņa soļi neviļus kļuva lēnāki. Mazais reibums, kas tam galvā bij bijis, tagad puslīdz bij pārgājis, viņš sāka pārdomāt... Kāpēc tas tuvojās mājai tik apdomīgi, ko viņš gribēja darīt?... Viņš gribēja ņemt no tēva īpašuma, tam nekā nezinot, - kas tā darīja?... «Nezodz, nezodz, neapzodz sava paša tēva!» viena balss biedināja. Blēņas, vai tad viņš gribēja patiesi zagt? Nē, zaglis nedomā ņemto atlikt atpakaļ, Krustiņam bija tāds nodoms. «Bet, ja tu vairs nekā nevarēsi atlikt atpakaļ, ja tu visu pametīsi, ko tad!...» Tā nevarēja notikt, kad viņš ar Paulu gāja uz vienu roku, tad viņiem vajadzēja vinnēt. Zināms, viņiem vajadzēja! Un tad, ja viņš naudu arī patiesīgi zaga, jo labāk! Viņš jau to tak zaga tikai priekš vienas nakts, un zagta nauda nes laimi!... Krustiņš atminējās neilgi atpakaļ avīzē lasījis, ka kāds puika tēvam nozadzis rubli, ar to vinnējis Pēterburgas loterijā astoņus tūkstošus, tad nopircis prēmijas biļeti, uz kuras atkal krituši četrdesmit tūkstoši. Vai viņam nevarēja iet tāpat?... Kā gan tēvs nebrīnētos, skapī piepeši uziedams pāri tūkstošu rubļu!...
«Neej! Neej!» to brīdināja viņa apziņa.
Bet Krustiņš gāja. Lēnītiņām viņš tuvojās logam, lēnītiņām atvēra to un iekāpa istabā. Viņš taustīja pēc skapja, pēc atslēgas cauruma, izvilka atslēgu no kabatas un atslēdza skapi. Atverot durvis drusciņ iežverkstējās... Krustiņš briesmīgi satrūkās, viņš spieda abas rokas pret krūtīm, jo sirds varenie pukstieni tās gribēja vai pārplēst. Ar aizturētu elpu tas klausījās... Ja māte viņu te tagad uzietu!... Pa pusatvērtām istabas durvīm tas dzirdēja vienlīdzīgu elpošanu... Paldies Dievam, māte nebij uztrūkusēs. Trīsošām rokām viņš taustīja pēc naudas lādītes, atvāza to un izņēma no tās tēva lielo ādas naudas maku. Viņš to iebāza azotē, aizslēdza nedzirdami skapi un metās atkal pa logu laukā.
Viss bij gājis labi - Krustiņš atvieglinātu sirdi atņēma elpu.
Bet īsā laiciņā, ko tas bij kavējies istabā, ārā bij notikuse ātra pārgrozīšanās. Dikti un diktāki un arvienu biežāki rībēja pērkons, kūsēdami melnie debeši kāpa briesmīgā ātrumā uz augšu, lapas pie kokiem, kas stāvēja ap māju, sāka čalot, un no tāluma tuvojās šņākoņa kā iz kādas milzīgas čūskas rīkles. Pa starpām atskanēja kāda no miega iztraucēta putna brēkšana un augošās vētras kaukšana. Reižu reizēm zilgan-baltas liesmas pārskrēja pār debesīm, uz acumirkli dienas gaismu izplatīdamas un tad atkal vēl tumšākai naktei vietu dodamas.
Krustiņam uznāca neizsakāmas, vēl nekad nesajustas bailes. Soļus desmit gājis, viņš apstājās - kājas to nenesa tālāk. Kad zibens, viņam virs galvas šaudīdamies, viņu nospertu?... Vai viņš nebija pelnījis, ka tā notika... Viņš nebija klausījies tēvā, bij to visādi mānījis... apmelojis... apzadzis... Kā vēl trūka?... «Nokaut, nokaut tev viņa vien vēl vajaga, nokaut...» kāda balss likās kliedzot. Krustiņš drebēja kā apšu lapa. Nē... zaglis viņš negribēja būt... Lai notika kas notikdams, nauda skapī bija jāatliek atpakaļ... Viņš apgriezās, līda atpakaļ, piegāja atkal pie loga. Atslēgu un naudas maku vienā rokā turēdams, tas ar otru atvēra logu un iecēla viegli kāju istabā. Te viņa trīsošie pirksti piedūrās pie salta priekšmeta, tas novēlās no loga plaukta zemē un tinkšķēdams saplīsa. Tā bija glāze, no kuras māte vakarā bij dzēruse ūdeni.
«Kas tur?» viņas balss bailīgi jautāja. «Tēv, tēv, vai tu dzirdi?»
Krustiņam asinis sastinga dzīslās. Kā pieburts tas stāvēja, ne locekļa nevarēdams kustināt.
«Kas tur?» uzreiz arī tēvs jautāja, durvis plašāki atvērdams. «Ē, vai te kāds ir?»
Tēvs, patiesi tēvs!... Briesmīgāk nekā pērkoņa balss šis jautājums atskanēja Krustiņam ausīs... Projām, projām! Un Krustiņš rāva kāju atpakaļ.
«Stāvi, nekusties, ja tu esi cilvēks, ja tev tava dzīvība mīļa, - es šaušu! Runā!»
«Viņam nav ieroča!» Krustiņš domāja un bēga. Vairāk šāvienu norībēja un līdz ar tiem briesmīgs pērkoņa spēriens, māju līdz pamatu pamatiem satricinādams.
«Kungs Dievs!» saimniece iekliedzās. «Nu mēs ejam bojā! Vai! Vai!»
«Iespēra... Šāva!... Kas šāva?... Deg, deg!...Nē, šāva!... Uguni, uguni!...» balsis saimes istabā kliedza cita caur citu. Tad dzirdēja istabas durvis ar joni atveram un atkal aizsitam.
«Visi spēki mani atstājuši... Dievs, stāvi man klāt!» saimniece vaidēja, gultas segu sev mezdama ap pleciem. «Ko tur kliedz, vai zibens ir vai nav iespēris?»
Te asa balss ārā kliedza: «Palīgā, palīgā, viens cilvēks pagalmā guļ nosperts!»
«Kas?!» saimniece stenēja. «Vai - vai!»
«Zaglis... kāpa pa logu... istabā... šāvu... laikam arī trāpīju!» saimnieks briesmīgā uztraukumā izgrūda pār lūpām un meklēja spičku.
Viņš aizdedzināja sveci un gribēja to pašulaik likt vējlukturī, kad meita pie vaļējā loga pieskrēja un aizsmakušā balsī kliedza:
«Saimniek, saimniek, - nāc glāb - Krustiņš nošauts!...»
«Krustiņš!» tēvs iekliedzās, un viņa balsei vairs nebij cilvēciskas skaņas. «Krustiņš... Krustiņš!...» Un tas izsteidzās ārā.
«Pagalam, viss pagalam... viss... viss...» māte kunkstēja, vīram lēnām vilkdamās pakaļ, «palīdziet... glābiet... palīdziet... glābiet...»
Pērkoņa balss, kas tagad nemitoši dārdēja, aprija viņas vaimanas, debesis stāvēja vienās liesmās, tā ka arī bez vējluktura gaismas, ko kāda vecene turēja rokā, būtu bijis redzams, kas pagalmā notika.