Ādama tēvs bij nometies ceļos un turēja nelaimīgā galvu klēpī, kamēr viena meita viņam iz mutes plūstošās asinis pūlējās apturēt. Visi citi stāvēja, rokas lauzīdami, ap Krustiņu.
«Ak, pārskatīšanās, pārskatīšanās...» tēvs stenēja. «Manu dēliņ, manu mīļo dēliņ, nemirsti, nemirsti...» māte vaimanāja, un abi metās zemē pie dēla.
It kā gribēdams vēl ko teikt, Krustiņš mēģināja pacelt galvu, izgrūda kādus nesaprotamus balsienus un atšļuka atpakaļ.
Lietus smagie, saltie pilieni slacināja miroņa vaigu...
«Beigts!» Ādama tēvs klusām sacīja.
Ķērcošs balsiens izspruka no saimnieces mutes, viņa saļima.
Roplains piecēlās.
«Nesat viņu pajumtē, lietus sāk par daudz stipri līt,» viņš sacīja dīvaini mierīgā balsī, stīvām acīm raudzīdamies apkārt. «Pajumtē!»
Tad viņš iegāja istabā apvilkt svārkus.
Svece, ko viņš pirmīt bij atstājis uz galda, stāvēja iezvilu, liesma nemierīgi šaudījās šurp un turp, un lēnām viens tauku piliens pēc otra uzkrita uz jaunā zīda lakata. Roplains to neievēroja. Viņš atkrita krēslā un aizsedza ģīmi ar rokām. Kāpēc viņš vēl dzīvoja? Kādēļ arī viņa sirds nelūza aiz žēlabām?...
Te Ādama tēvs ienāca.
«Atradu šitās lietas Krustiņa rokā,» tas sacīja paklusu, naudas maku un atslēgu uzlikdams uz galda. Tad viņš atkal izgāja. Roplains paskatījās vienaldzīgi uz galdu - - tad viņa ģīmis saviebās nejauki, tas sagrāba revolveri. Kāpēc šim nelāgas ieročam bij tikai t u k š i stobri?... Viņš to iecirta kaktā, satvēra ar abām rokām galvu un sita to kā ārprātīgs neaprakstāmās sāpēs pret sienu...
PURVA BRIDĒJS
Alaines muižas dārzā šur tur starp biezajiem zaļumiem mirdzēja baltās maija rozes. Arī kaktā, kur dārznieka mājas sarkanā siena sadūrās ar augsto sētu, liels krūms stāvēja pilnos ziedos. Garš, kupls zars sniedzās līdz pat atvērtam logam un piemetās pa reizei viegli viegli pie viņa rūtīm. Smalka smarša pildīja istabiņu, kurā Kristīne nupat ienāca un, dziesmu grāmatu uz galda nolikdama, mātei pretim nosēdās.
«Silts!» viņa sacīja un noņēma no galvas balto batista lakatiņu ar melnajiem punktiem. «Varen silts, mammiņ.»
Vešeriene pārlaida acis pār jaunekles gaišpelēkā, vilnainā kleitā ģērbto stāvu un ļāva saviem mirkļiem ar labpatikšanu pakavēties pie Kristīnes zeltainiem matiem, kuri divās garās bizēs bij sapīti.
«Tu būsi ātrāk nākuse,» viņa tad sacīja.
«Laikam,» Kristīne atteica, izgludināja sakrunkotos lakatiņa stūrus, salocīja rūpīgi smalko drāniņu, piecēlās atkal un ielika to kumodē. Kumode bija liela, ar spīdošiem misiņa atvelkamiem un no magonkoka, kurš aiz vecuma jau gluži tumšs bija kļuvis. Šī istabas lieta acīm redzot agrāk bij rotājuse lepnākas telpas. Tāpat pāris krēslu ar nobālējušiem katūna sēdekļiem, kapargriezuma bilde pie sienas un gaišs, dīvaini puķots gultu aizkars likās nākuši iz kungu istabām. Šie pagājušu laiku liecinieki piešķīra istabiņai savādu, godīgu izskatu, kuru vēl pavairoja visur redzamā spodrība.
«Vai daudz ļaužu bija baznīcā?» māte vaicāja.
«Bij tā pa vidam, kā jau darba laikā.»
«Par ko tad mācītājs runāja?»
«Par skabargu tuvākā acī un lai netiesājot, tad mēs netapšot tiesāti... evaņģēlijums iz Lūkasa grāmatas.»
«Vai kādu pazīstamu arī redzēji?»
«Jā... Emmu... Klušu Mariju... Pulksten piecos lejā būs dziedāšana.»
«Vai t' vairāk neviena nesatiki?» māte vaicāja tāļāk.
«Satiku gan.»
Kristīne atspieda elkoni pret kumodi, lūkojās baltajos ziedos, kuri aiz loga rūtīm līgojās, un pielika par brītiņu: «Akmentiņš arī bija.»
Vešerienes bālā, laipnā seja kļuva jautrāka. Viņa piedūra vairāk reižu pirkstu pie spodrās galdiņa virsas, it kā gribētu no tās noraust kādu nesaredzamu puteklīti, un sacīja tad:
«Tā... Nu ko tad viņš... jūs tak runājāt arī?»
«Viņš mani pavadīja līdz muižas kunga ābeļdārza stūram,» Kristīne atbildēja. «Pļāpājām tāpat... Es darīju tavu gribu, biju pret viņu laipna.»
Vešerienes vaigos parādījās gandrīz nemanāms sārtums, un viņas acis iemirdzējās. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet neuzdrošinājās, baidīdamās, ka viņas balss varbūt drebētu. Viņa kaunējās meitai rādīt, ka šis mazais apstāklis viņu tik lieliski iepriecināja.
Kaut kādu piezīmi pie saviem pēdējiem vārdiem sagaidīdama, Kristīne pagrieza galvu un pamanīja mātes sakustinājumu. Viņa atstāja kumodi, paņēma krēslu un nosēdās mātei līdzās.
«Ej tu!» viņa sacīja laipnā pārmetumā. «Tā ne, mammiņ! Nedomā jau nu tūliņ... tūliņ... tik tāļu... Es tev saku: man nācās ļoti grūti ar viņu laipni sarunāties. Ļoti grūti.»
Viņa satvēra mātes izdilušo roku un glaudīja to, it kā gribēdama šīs patiesības dēļ lūgt piedošanu.
Māte purināja galvu.
«To es nesaprotu,» viņa sacīja. «Viņš tak tik labs cilvēks. Un pret visiem citiem tu vari laipna būt, tikai pret viņu vien ne! Taisni pret viņu ne... Tu nu gan liedzies - bet tak kad tevi būs kādreiz sakaitinājis.»
«Nav, tici, ka nav!» Kristīne dzīvi iesaucās. «Es nezinu, kas tas ir, tiklīdz viņa tuvumā esmu, manī saceļas tāds kā naids uz viņu un man gribas vai ar katru vārdu rādīt, cik nepatīkams viņš man ir. Man viņš izliekas kā slīcējs. Viņš pieķeras pie katra nieka vārdiņa. Pie dārza stūra jau tā bija, kā kad mani gribētu uzrunāt.»
Vešeriene nopūtās.
«Kas tā būtu par dzīvi!» viņa čukstēja.
Kristīne cieta klusu.
«Akmentiņiene!» māte turpināja. «Es cerēšu un cerēšu, ka tu reiz tiksi par Akmentiņieni.»