Kristīne satvēra viņas abas rokas un spieda tās pret savu pieri.
«Ak mammiņ, necerē vis labāk, mammiņ. Necerē vis.»
«Nu vai tu gribi palikt neprecējusēs?»
Skuķis palaida rokas vaļā, piecēlās ātri, piegāja pie loga un skatījās pār veco ābeļu galotnēm dzidrajās debesīs. Viņa atņēma dziļu elpu un sacīja pēc brīža: «Ak mamm!...» Un tad: «Vai šie jau nav pusdienā aizgājuši?»
«Ķēkša vēl nav bijuse saukt... Bet ko nu... lai... nāc nu runāsim vien vēl tāļāk. Tu tak Edgaru... Edgaru tu tak...»
«Vai tev jau atkal bailes no Edgara?» Kristīne pagrūti ievaicājās.
«Zināms!» māte atbildēja, un viņas acis piesarka. «Ja viņš tavas dzīves neizpostīs, tad tu reiz dzīvosi laimīgi. To es bīstos, un to es ticu.»
«Es jau tev simtu reižu esmu sacījuse, ka viņu neprecēšu.»
«Jā, un es tevis neesmu spieduse, lai tu man to saki. To tu pate no laba prāta esi darījuse. Bet kādēļ tad tu par to runā tik piktā balsī?»
«Tādēļ, ka tu mani par šo lietu par daudz nomoki, mamm. Vienumēr un vienumēr, un vienumēr!»
«No kā sirds pilna, no tā mute iet pāri. Es jau cita nekā negribu kā vienīgi tavu laimi. Ak - es zinu gan, kādēļ tev mani vārdi tik rūgti. Ar muti gan tu no viņa esi atsacījusēs, bet sirds tev vēl turas cieti pie viņa. Ak, ak, pie tāda cilvēka!»
«Mamm, es tev stāstīju, ko šodien mācītājs -»
«Ak, laid nu mani ar to mierā!» māte viņu pārtrauca. «Es jau viņa netiesāju. Bet, kas viņš ir, tas viņš paliek, runā šā vai tā vai nerunā nemaz!»
«Nu tad nerunāsim par viņu labāk nemaz!» Kristīne mīksti piemetināja.
«Nerunāsim arī... Labi... Labi. Esmu ar mieru. Tikai apsolies ar viņu vairs netīties.»
«Es ar viņu nekad neesmu tinusēs. Es viņam nevaru aizliegt ar mani runāt. Es pret viņu nevaru būt nelaipna. Viņš man nekāda ļaunuma nav darījis. Bet to tev saku un pie tā palikšu: es viņu neprecēšu.»
Še sarunu pārtrauca smalka zvana skaņas, kuras nāca pār dārza sētu; tai pašā acumirklī nodimdēja atvērtas un ar sparu cieti aizsistas durvis, un divi vīrieši sarunādamies aiz sētas dārznieka mājai aizgāja garām.
«Tie iet pusdienā,» māte sacīja. «Nekavējies tu arī.»
«Un tu? Nenāksi?»
«Ķēkša gan priekš manis uzglabās. Ej vien.»
Kristīne aizgāja, un vešeriene palika, rokas klēpī salikuse, ar rūpju pilnu seju sēdam. Katru reizi, kad viņa ar Kristīni par Edgaru sarunājās, viņa uztraucās līdz asarām. Viņas karstākā vēlēšanās allaž bij bijuse savu bērnu izsargāt no līdzīga likteņa, kādu viņa pate bija izbaudījuse. Viņa bija agrākā Alaines kučiera atraitne. Goba bij gan varējis četrjūgu ar vienu rāvienu apturēt, bet savu kaislību savaldīt viņš nebij pratis. Tomēr viņa ar viņu bija saprecējusēs, neklausīdamās nekādās lūgšanās un cerēdama, ka viņš no viņas mīlestības liksies vadīties. Šai cerībā viņa bija pilnīgi vīlusēs un savu maldīšanos samaksājuse ar desmit gadus garu, rūgtu un slepenu moku pilnu laulības dzīvi. Tad vīrs ātrā nāvē bij nomiris. Lielskungs grūti pārbaudīto atraitni nebij atstūmis, bet viņai ierādījis mazo istabiņu dārznieka mājā un viņu pieņēmis par vešerieni. Un vēlāk, kad Kristīne bija pieauguse un ilggadīgā istabas meita bija tikuse izprecēta, kungs skuķi bija salīdzis aizgājējas vietā. Tā mātes un meitas dzīve pamazām bija noskaidrojusēs, un vešerienei drūmā pagātne sākuse tīties arvienu biezākā miglā, kad Edgara persona šo miglas autu piepeši bija pacēluse un mātes sirdi no jauna pildījuse ar karstām rūpēm.
Edgars bija Alaines staļļa puisis un mirušā piķiera dēls. Savas bērna gadus viņš bija muižā pavadījis un kopā ar Kristīni un citiem dienestnieku bērniem vasarā pa lielo parku skraidelējis un slēpies, pa seklo Alaines upi bradājis un ziemā no kalna, kura galā vecās pils drupas stāvēja, ar ragaviņām laidies. Tad viņš kopā ar Kristīni bija apmeklējis muižas skolu, pa vasarām strādājis pie dārznieka un beigās kļuvis par staļļa puisi. Pa visu šo laiku nedz Kristīne pret viņu, nedz viņš pret Kristīni bija izrādījis sevišķu draudzību. Drīzāk būtu iemesls runāt no abu naida. Jo, ja meitene kādreiz ar saskrāpētu vaigu bija pārnākuse mājā. tad gandrīz katru reizi grēkdaris bija bijis Edgars. Te piepeši apstākļi bija mainījušies. Barona vecākais brālis, Edgara klēpja krusttēvs, Poļos bija nopircis muižu un paņēmis puspieaugušo jaunekli sev par kučieru līdzi. Pēc trim gadiem muiža bija atkal pārgājuse citās rokās un Edgars atgriezies uz Alaini atpakaļ. Kā nevainīgs zeņķis ar sārtiem vaigiem viņš bija izgājis, kā vīrietis, kura bālajai sejai kaislības bija uzspiedušas savas zīmes, viņš bija pārnācis. Barons, kurš jau agrāk Edgaru kā braucēju vairāk bija cienījis nekā īsteno kučieru, viņu tūliņ atkal par staļļa puisi bija pieņēmis - un ar to vešerienes rūpes bija sākušās.
Vēl muižā visi ļaudis nezināja, ar kādiem tikumiem Edgars no Poļiem atnācis, kad viņa jau bija pamanījuse, ka viņš pret Kristīni, kura šo triju gadu laikā bija pilnīgi uzplaukuse, vairs tā neizturējās kā agrāk. Viņš viņu vairs nepiezoboja, neķircināja - viņš viņu sveicināja, cepuri tikpat dziļi nolaizdams kā priekš barona. Un, kad valodas par Edgara palaidnīgo dzīvi sāka izplatīties, Kristīne atkal bija vienīgā, kura tām neticēja un, kad vairs nedrīkstēja neticēt, paklīdušo puisi mēģināja aizstāvēt. Bet it sevišķi māte sabijās, kad tā kādā dienā nejauši noklausījās, ka Kristīne Edgaru laipnā kārtā izbāra un viņam lika apsolīties turpmāk vairs tā nedzīvot. Gluži šitā viņas nelaime ar Gobu bija iesākusēs. Arī viņa viņu bija gribējuse labot. Bez kavēšanās viņa meitai atvēra acis, un Kristīne, kura savā nevainībā nebija apzinājusēs, ka tā mīļo, satrūkās. Viņa atminējās gluži labi, kāda posta dzīve mātei pie tēva bija bijuse, un apņēmās cieti turpmāk no Edgara sargāties. Bet žogam, ko prāts uzceļ, jūtas viegli kāpj pāri. Nepagāja ilgs laiks, kad vešeriene atkal pamanīja, ka Kristīne Edgaru draudzīgi norāja. Uz mātes atjaunoto brīdinājumu meita atbildēja ar apsolīšanos Edgaru neprecēt un mēģināja šādā kārtā katru reizi izklīdināt mātes raizes, kad tās izvērtās žēlos pārmetumos. Tā arī nupat bija noticis, un mātei drusku vieglāk kļuva ap sirdi. Bet asaras viņai tomēr zagās acīs un uzkrita karstas uz kaulainajām rokām, kuras viņa saliktas turēja klēpī.