* * *
Kad Kristīne iegāja «otrā galda» ēdamistabā, kura atradās blakus muižas ķēķim, kučiers jau sēdēja un ēda. Edgars stāvēja durvīs, kas veda saimnieces istabā, un sarunājās ar sirmo saimnieci. Kristīni pamanījis, viņš ātri apgriezās, piegāja pie galda un gribēja kučieram līdzās nosēsties. Bet, redzēdams, ka Kristīnei nebija ko sēdēt, viņš iesteidzās saimnieces istabā un iznesa no tās krēslu.
«Ko nu... es jau gan pate...» viņa sajukuse nomurmināja un apsēdās. Varēja manīt no viņas sakniebtām lūpām un drusku steidzīgās rīkošanās ar telēķi, ka viņa negribēja nosarkt. Arī Edgars apsēdās. Mierīgi viņš sev uzlēja zupu uz telēķa un ēda, nevienā neskatīdamies. Pret loga plauktu atspiedies, stāvēja sulainis un smīnēja.
«Edgar,» viņš pēc brīža sacīja, «man barons tev kaut ko lika teikt.»
«Ko tad?» Edgars īsi un nelaipni prasīja.
«Es nezinu, vai tu vēlēsies, ka dāmu ausis...»
«Kādas dāmu ausis!» puisis tikpat nelaipni iesaucās, un zibens iz viņa lielajām tumšzilām acīm ķēra sulaini. «Ja tev ir kas ko teikt, tad saki, bet neblēņojies.»
«Labi, labi! Teikšu, teikšu! Tikai neerrojies tūliņ, es neesmu vainīgs, ka tu pagājušā naktī tik maz esi gulējis. Barons tev liek sacīt, lai tu turpmāk uzvedoties drusku klusāk.»
«Kur un kādā reizē tad esmu trokšņojis?»
«Šeitan, kavaliera amatu izpildot, ne. Bet tu sitot staļļa durvis par daudz stipri un rībinot tā arī muižas kunga meitu istabas logu, ka cienīgā nemaz nevarot dabūt aizmigt. Pat vienu rūti pagājušā naktī esot izsitis.»
Dziļa dusmu krunka parādījās uz Edgara bālās pieres, un viņa mazā, smailā deguna nāsis sāka drebēt.
«Vai nu esi izmelojies?» viņš rupji vaicāja.
«Jā,» sulainis atbildēja, un viņa smaids kļuva platāks un omulīgāks. «Tas bij, ko barons tev lika sacīt. Es no savas puses tev varu paziņot, ka cienīgais rūti jau uz tavu rēķinu licis ielikt.»
«Aiz to dārznieks ar stiklu kasti šorīt agri staļļam aizgāja garām,» kučiers ar mīkstu, sievišķu balsi piezīmēja.
«Es prasīšu baronam, kas viņam tādus melus stāstījis,» Edgars sacīja. «Es pie... tur... šonakt nemaz neesmu bijis.»
Kučiers saverkšķināja savas mīlīgās actiņas, sarāva uzacis uz augšu, savieba degunu, it kā tas saostu nelabu smaku, un lūkojās Kristīnē. Bet šī ēda, acu nepacēluse.
«Prasi, lūdzu, prasi,» sulainis runāja. «Tad tu dzirdēsi, ka cits neviens tavu prieku nav apskaudis kā vecais pūķis.» Tā muižā sauca pārvaldnieka sievastēvu. «Tas redzējis divas kājas baltās ādas biksēs logā nozūdam. Na -baltu ādas bikšu barons, Edgar, nevienam muižā nav dāvinājis kā tik savam krustdēlam. Ta ta balle!»
Iestājās klusums, kurā tikai karošu, dakšiņu, nažu un telēķu skanēšana bij dzirdama. It sevišķi stipri dārdēja Edgara telēķis.
«Lēnāk, lēnāk, tev tak liek klusāk uzvesties,» kučiers savā mīkstā balsī jokojās.
«Ka t' nedabū pa kaklu!» Edgars klusām, bet pikti atbildēja, aizstūma tukšo telēķi spēji projām un piecēlās. Viņš iegāja saimnieces istabā, kur viņu laipni dzirdēja sakām: «Pateicos, Asta madām!» -un tad viņš stingriem soļiem pietvīkušo ģīmi lepni pacēlis, izgāja ķēķī un no turienes ārā.
«Laimīgs cilvēks, kas par saviem stiķiem uz citiem var dusmoties,» sulainis nosmējās.
«Ko mācītājs jaunu no kanceles sludināja?» kučiers vaicāja, kuram par šo lietu laikam likās diezgan runāts, un piegrieza Kristīnei galvu.
«Viņš uzsauca pirmo reizi Maz-Krauklēnu Augustu.»
«Un tas bija viss?»
«Jā, jūs jau prasījāt pēc jauna. Dievvārdi bij tie paši vecie,» Kristīne mierīgi atbildēja.
Kučiers vēla pāri balsienu pa muti, bet tie negribēja savienoties vārdos, un viņš nopūtās.
«Ak, ak sulain, kad mēs tik tāļu būsim kā Maz-Krauklēns!» viņš tad jokodamies nogaudās.
«Tik tāļu kā Maz-Krauklēns mēs jau nākamā svētdienā varam būt,» sulainis atbildēja. «Viņa jau esot ļoti nabaga.»
«Bet viņš mīļo viņu un viņa viņu,» Kristīne piebilda. «Vai jūs domājat, ka katrs nabaga skuķis, kuru jūs ar savu patikšanu pagodinātu, jau tūliņ teiktu «jā»!»
«Tiesa gan,» kučiers ar savu saldāko balsi apstiprināja. «Vai tu domā, ka Kristīne pie manis nāktu, ja es viņu bildinātu? Es būtu par velti pieklauvējis.»
Kristīne uzmeta runātājam lepnu mirkli. Viņa zināja, ka kučiers jokojas, bet viņai tomēr šie vārdi riebās.
«Par velti gan,» viņa atbildēja un nevarēja balsi tā novaldīt, ka tā neskanētu nicinoši. «Par velti gan,» viņa atkārtoja un piecēlās.
Tad viņa iegāja saimnieces istabā, durvis aiz sevis aizvērdama.
Kučiers palika vēl brīdi sēdot, noglaudīja vairāk reižu savu lielo bārdu un ņurdēja: «Tjā.»
«T-jā!» atskanēja zobgalīga atbalss no loga. Sulainis pārlika vienu kāju pār otru, bungoja jautri uz loga plaukta, skatījās kučierā un smīnēja.
* * *
Barons šodien ēda pusdienu pulksten četros. Kā neprecējies cilvēks, kura gribas neaprobežoja nekādi famīlijas apstākļi, viņš neturējās pie noteiktas stundas, bet ēda vienu dienu pulksten vienā, otru pulksten piecos. Šodien viņš trijos bija gribējis sēsties pie galda, bet bija novilcinājies hipohondriskā untumā līdz četriem. Bet arī tagad viņam ēdiens nesmeķēja, un, trejādās vīna glāzes ar trejādiem vīniem neapslapinādams, viņš pavēlēja atnest pudeli Šampaņas vīna. Kamēr sulainis nokāpa pagrabā, Kristīne aizsteidzās ledum pakaļ. Bet arī šis dzēriens lielkungam nelikās esam pa garšai; glāzi izdzēris, viņš pavēlēja to citu nest Asta madāmai, paķēra gaišu džokija cepuri, aizgāja uz stalli un aizjāja, Edgara pavadīts, maz minūtes vēlāk pa lielceļu.