Sulainis pazvanīja Kristīnei.
Viņš vēl balto cimdu nebija novilcis, kad viņa ienāca.
«Kas ir, Vīskrel?»
Sulainis, kas Kristīnei labprāt rādījās frakā un dziļi izgrieztā vestē, arī tagad, tīkami uz barona krēsla atspiedies, brītiņu stāvēja mēms skuķa priekšā un rādīja tad ar balto pirkstu uz Šampaņas vīna pudeli.
«Aiznest? Nolikt?» Kristīne jautāja.
«Nē - dzert,» Vīskrelis atbildēja, satvēra pudeli un ielēja iz tās vīna glāzē, kura bija lielāka par Šampaņas glāzi. «Barons šodien bij tāds... tāds... nekas tam nesmeķēja. Pat šī pudele... viņš to vēlēja man un Asta madāmai uz pusēm iztukšot.»
«Un tad jūs madāmas daļu man gribiet piešķirt?» Kristīne pietvīkdama izsaucās.
«Madāmas daļu? Bet, mīļā Kristīne, kā nu jūs tā... tik... mani apvainot... Tā ir mana daļa. Lūdzu!»
«Paldies! Dzerat vien pats!»
«Ak, neliedzaties jel! Tāds dzēriens... tāda glāze... ne ik dienas... tas ir kaut kas sevišķs...»
«Tad ne tik jums tās nedrīkstu atraut. Tad ne tik. Dzeriet vien pats!»
«Es par tiesu nezinu, kas ar jums noticis, Kristīn! Agrāk jūs šitā neizturējāties. Kas tas nu ir: glāze putu! Un jūs to atraidiet! Es tak nekādi neuzbāžos. Maza uzmanība... bet jūs... bet jūs...»
«Vai šo pudeli nest madāmai?»
«Tad jūs par tiesu nedzersiet?» sulainis prasīja aizskārts. «Tad jūs man pirmiņ esiet ņēmuse kaut ko par ļaunu. Tad laikam būs taisnība... ka jūs...»
«Kas būs taisnība?» Kristīne ātri un draudoša iesaucās. «Sakiet, - kas būs taisnība?»
«Jūs... Sie regen sich auf... tad labāk lai paliek,» sulainis dzestri atbildēja, barona lepno toni meistariski pakaļ darīdams. «Lūdzu, aiznesiet madāmai šo glāzi arī.»
Kristīne paņēma Šampaņas vīna pudeli un pilno glāzi, Viskrelis attaisīja durvis, un skuķis izgāja mazajā gaņģī, kas veda uz ķēķi. Atkal durvis aizvēris, viņš nomauca ātri cimdus un nometa tos dusmīgi zemē.
«E!» viņš izgrūda, zobus sakodis.
Tad viņš sāka nokopt galdu.
* * *
Nonākuse vēlāk dārznieka mājā, Kristīne pie mātes atrada viesi. Jauns, zaļoksns vīrietis ar veselīgu ģīmi, garām, gaišām ūsām un ļoti sarkanām lūpām sēdēja pie loga. Gaišais, smalkais vadmalas uzvalks stāvēja viņam ļoti dienīgi, stāvā elsiņa krāga, ap kuru kļāvās melna, vienkārša slipsa, bija balta kā sniegs. Kristīni ieraudzīdams, viesis pacēlās un palocijās, mazliet piesarkdams.
«Akmentiņa kungs atnācis tev pakaļ, Kristīn,» vešeriene sacīja un pacēla laimē mirdzošās acis uz meitu.
«Tā,» Kristīne atbildēja, «tas jau... tas jau...» Viņa ieskatījās mātes vaigos, kuri no uztraukuma bija dabūjuši sarkanus laukumus, un pielika: «Tas jau ļoti patīkami.»
«Dziedātāji citi visi jau skolā,» Akmentiņš izskaidroja, «mēs gaidījām, gaidījām... beidzot es atnācu paskatīties, kas ar jums noticis.»
«Barons šodien vēlāk ēda pusdienu, nevarēju ātrāk tikt vaļā,» Kristīne atteica. «Bet ilgi gan nevarat būt gaidījuši, pulkstens ēdamistabā «kalnā» tikko kā nosita pieci. Bet tagad arī tūliņ varu iet.»
Viņa izņēma melni punktēto batista lakatiņu iz kumodes un apmeta to sev ap pleciem. «Sveika, mammiņ!»
«Pagaidi vēl drusciņ, Akmentiņa kungs tev vēl kaut ko gribēja teikt.»
«Ak Gobas mamm, par to lietu mēs izrunāsimies ceļā.»
Kristīne, kura jau durvju kliņķi bija satvēruse, palaida to ātri vaļā.
«Nē, nē,» viņa sacīja, «lūdzu, runājiet vien šepat.»
«Taisnību sakot, man ar jums vairs nemaz nav jārunā,» Akmentiņš laipni uzsāka. «Jūsu mamma jau jūsu vietā sacījuse «jā». Tādēļ tikai tā goda pēc vien griežos pie jums.»
«Es nesaprotu, par ko jūs runājiet,» Kristīne sacīja apjukdama.
«Jūsu mamma bija tik laipna un apsolīja man, ka jūs abas mani nākamā svētdienā apmeklēsiet,» Akmentiņš runāja. «Nesakiet nu jūs «nē», kad viņa jau laipni «jā» sacījuse. Jūs man un manai māsai darīsiet lielu prieku, mūs reiz apciemodamas.»
«Nākamā svētdienā? Bet ja nu barons manis neatlaiž, ja viņam varbūt viesi?»
«Tad nāksiet aizcitsvētdien.»
«Mēs nezinām ceļa uz jūsu māju.»
«Tādēļ es jau jūsu mammai sacīju, ka atbraukšu pakaļ.»
«Un, ja nu es nevarēšu tikt vaļā no dienesta, tad par velti būsiet zirgus sūtījuši.»
«Ak jaunkundze, tas skan gluži tā, it kā jums nepatiktos nākt.»
«Un kur jūs piebrauktu?» Kristīne prasīja.
«Pie staļļa; še dārzā iekšā jau laikam nav parasts iebraukt?»
«Bet pie staļļa arī nebrauciet.»
«Kādēļ? Kur tad?»
«Man nepatiktos, ka tiekam kā lielmātes visai muižai vestas cauri... gar muižkunga māju... lai cienīgajai atkal būtu ko runāt... Brauciet uz baznīcu. Satiksimies pēc dievvārdiem.»
«Labi. Ļoti patīkami. Paldies.»
Kristīne atstāja istabiņu. Kamēr Akmentiņš no vešerienes atvadījās, viņa izgāja pa dārza vārtiem un bija jau iepretim dārznieka mājai stāvošam staļļam un kučiera istabas logam garām, kad viņš viņu panāca. Klusēdami viņi izgāja muižai cauri. Klusēdami viņi arī gāja tāļāk pa lēnām uz leju slīdošo lielceļu, gar kura malām milzīgas papeles stāvēja. Likās, ka Akmentiņš meklētu sarunai vielu, bet nevarētu tās uzķert. Viņš pakāsējās vairāk reižu un sacīja pēdīgi: