«Kaut tik svētdien būtu labs laiks!»
«Cerēsim,» Kristīne atbildēja, «cerēsim.»
Viņa nerunāja nelaipni, bet vārdi skanēja tomēr tā strupi - kā divi dzirkļu griezieni, kas sarunas pavedienu atkal pārgrieza pušu.
Viņi aizgāja baznīcai garām, nokāpa pa gravai līdzīgo ceļu no baznīcas kalna lejā un pagriezās uz muižas skolu, kuras priekšā un dārzā meitas un puiši pastaigājās. Piepeši uzkalnī aiz skolas parādījās barons un aizaulekšoja skolai garām. Puiši un meitas sveicināja, barons pateicās laipni un jāja Kristīnei un Akmentiņam pretim. Vēl lielskungs gravā nebij nozudis, kad arī Edgars uzkalni tika redzams un pamanīja, ka Akmentiņš reizē ar Kristīni pie skolas pienāca. Kā zibens viņš aizlaidās skolai garām. neviena nesveicinādams, nevienā nepaskatīdamies.
«Varens jājējs!» Akmentiņš izsaucās apbrīnotāja balsī un noskatījās viņam pakaļ. «Sēd kā uzliets zirgam mugurā.»
«Ziķers puika!» kāds cits lielīja, ar Kristīni sasveicinādamies.
«Feins puika!» trešs piebilda.
«Feins!» kāda meita iesaucās. «Feins nu gan viņš nav. Sakiet: veikls, drošs, iznesīgs, labs, skaists - manis dēļ vēl kaut ko, - bet tikai ne feins. Feini zēni vis neguļ uz biljarda galda un neliek kroga mušām tā ap savām vaļējām mutēm dancot kā viņš.»
«Cik neglīti!» Klušu Marija īgni piezīmēja. «Mušas ap vaļēju muti! Kā nu tā no pazīstama var runāt!»
«Bet kā nu tā pazīstams var darīt!» runātāja atdeva atpakaļ. «Neesmu vis to no citiem dzirdējuse, bet pate redzējuse.»
«Sakiet; ka esiet pārskatījusēs, Baltiņ jaunkundze,» Kristīnes draudzene Emma jokojās. «Tāpat kā esiet pārskatījusēs, viņu par skaistu nosaukdama.»
«Vai tad viņš tāds nav?» Baltiņ jaunkundze prasīja. «Es nezinu - man viņš patīk. Gobas jaunkundze, ko jūs spriediet, jūs tak viņu vislabāk pazīstiet?»
«Man... man viņš arī patīk,» Kristīne mierīgi atbildēja.
«Man arī viņš patīk,» Emma atzinās, «bet skaists viņš tomēr nav. Ģīmis it kā no divām daļām salikts. Piere, acis, deguns - sacīsim: skaisti. Bet mute, bet lielie vaigu kauli, bet ausis - -»
«Ujā! Jaunkundze, cik smalki jūs visu novērojiet! Jūs pat ziniet, kādas kuram ausis!» Akmentiņš zobojās.
«Ne kādas kuram, bet tam, kas man patīk.»
«Un kādas tad šim Edgaram?»
«Tās viņam stāv par daudz nost no galvas.»
«Ko? Kas?» tagad iesāka jauns, glīts puisis, kas līdz šim tikai bija klausījies. «Kas to būtu domājis, ka jaunkundzes šito pleiku tik smalki ievēro? Pat ausis... va! Tad jau kāda varbūt arī varēs pastāstīt, cik pudeļu alus viņam jāizdzer, lai tam acis taptu raibas.»
«Mēs zinām viņa kaiti, Mailīša kungs, mēs to zinām,» Baltiņ jaunkundze atbildēja. «Es jau pate to pieminēju, tādēļ jums par to vairs nevajadzēja runāt. Bet par tām pudelēm: -toreiz, kad Edgars gulēja uz galda, jūs arī bijāt... jums arī bija ļoti raibas acis. Cik duču tad toreiz par abiem bijāt iztukšojuši?»
Glītais runātājs notvīka.
«Toreiz...» viņš nokaunējies stomījās, «toreiz - nez kā man tur izgadījās... es citādi ar viņu nemaz netinos... bet toreiz... viņš pirka, pirka kā negudrs un spieda ar varu - nudie... fui, tāds...»
«Ar varu? Vai viņš jums lēja mutē?»
«Nē, to ne, to nu gan ne, bet viņš - -»
«Ak, tad cietiet klusu, Mailīša kungs! Par otra naudu krietni uzdzīvot un tad viņu vēl beigās nopelt - tas ir neglītāk, nekā kad guļ uz galda un kroga mu- un tā joprojām. Vai Edgars tā kādreiz darījis?»
Jaunais runātājs apjuka un novērsās sāņus. Pēc brītiņa Baltiņ jaunkundze dzirdēja, ka viņš uz citiem sacīja:
«Baltiņ jaunkundze muižas Edgaru laikam ņems iegātņos.»
Šī rupjība uz jauno meiteni nelikās darot nekāda iespaida. Viņa pasmējās.
«Kas var zināt!» viņa tad skaļi un jautri iesaucās. «Pie tāda tak nebraukšu, kas vēl pie mātes piena kubliņiem staigā. Tad tak drīzāk pie tāda, kam pa reizei paša pirkta brandvīna blašķe ķešā.»
«Un paša pīta pletne padusē,» Mailīts piemetināja, vēl nesatveramās ūsas ar nedrošiem pirkstiem griezdams.
«Cienītais tenorista kungs, no pletnes sieva nebīstas, ja tā īstam vīram padusē.»
«Ā!... Par tiesu? Un Edgars ir tāds... viens no īstajiem?»
«Man tā liekas.»
Še saruna beidzās, jo skolotājs iznāca ārā un lūdza uz dziedāšanu.
It kā neviļus Kristīne satvēra Baltiņ jaunkundzes elkonu, un roku rokā abas iegāja skolā.
* * *
Kad skolotājs dziedātājus atlaida, saule jau pašulaik taisījās rietēt. Emma lūdza Kristīni, lai tā viņu līdz Alaines tiltam pavadot. Kristīnei caur to iznāca mazs līkums, bet, tā kā viņai tad nebija pa ceļu gar baznīcu jāiet, pa kuru arī Akmentiņš devās uz māju, viņa izpildīja draudzenes vēlēšanos. Laiks bija rāms un skaidrs, un viņas nešķīrās vēl pie tilta. Kristīnei nebija jāsteidzas, jo dziedāšanas vakaros barons iztika ar sulaini vien.
«Man Akmentiņš stāstīja, ka tu viņu nākamsvētdien apmeklēšot,» Emma sacīja.
«Jā, viņš mūs uzlūdza, māti un mani,» Kristīne atbildēja.
Emma klusām nopūtās.
«Par ko tu nopūties?»
«Kas man tādu laimi dos!» viņa runāja. «Tu esi apskaužama.»
«Tu nezini, Emm, ko tu runā! Ņem manu laimi, ņem viņu!» Kristīne rūgti izsaucās.
«Ak, es jau zinu gan, mīļā. Es gan manīju, kā tev acis zibēja, kad Baltiņ jaunkundze Edgaru aizstāvēja. Es tevis nesaprotu. Patikt jau tas cilvēks meitai var. Bet pret Akmentiņu?... Vai tad viņš tev tiešām tik dziļi ielīdis sirdī?»
«Ko tu nu prasi!... Es jau gribu no viņa tikt vaļā. Bet viņš manis nelaiž un nelaiž - -»
«Ak tad jūs jau tik tāļu esiet? Tu esi viņam apsolījusēs. Viņreiz tu tikai stāstīji - -»
«Tu manis nesaproti,» Kristīne draudzeni pārtrauca. «Es nezinu, vai es tev to tā varēšu izskaidrot, vai tu man ticēsi, bet tā ir: man viņa žēl. Agrāk, kad viņš vēl Poļos nebij bijis, man viņš patika kā kaut kurais glītais puisis, bet tagad tur ir kaut kas, kas velk un velk klāt... es pate nezinu! Vai tās ir viņa palaidnības? Tas tak nevar būt. Es tak neesmu traka... Un tomēr atkaclass="underline" jo vairāk viņā klenderē, jo vairāk man viņa žēl. Man gribas ar visu varu viņu dabūt uz ceļa... Tu saki: vai es viņam solījusēs: Es ar viņu par citu neko šai gada laikā neesmu runājuse kā par viņa... viņa dzīvi. Esmu viņam pārmetuse viņa dzīvi, un viņš man apsolījies laboties. Tā tas iet no vienas reizes uz otru. Viņš netur vārda, bet es tomēr atkal prasu, lai viņš apsolās, un cerēju, ka es viņu tak pēdīgi grozīšu... Ak, es esmu gluži kā negudra!»