Un Kristīne piepeši iesāka raudāt.
«Tik skaists jau viņš arī nemaz nav, ka varētu teikt, otra tāda nav,» viņa turpināja. «Ir tiesa, viņa ģīmis kā no divām daļām salikts. Bet man viņš tomēr simtreiz labāk patīk par Akmentiņu. Es šodien pie dziedāšanas noskatījos. Akmentiņam tādas sārtas sārtas lūpas, - šim tādas platas, bālas, bet ko tur runāt, ko tur runāt!»
Emma klusēdama aplika roku ap Kristīnes vidu.
«Tad tu Edgaru precēsi?» viņa pēc brīža paskumji vaicāja.
«Nē!... Esmu sev un mātei apsolījuse, ka to nedarīšu. Nelaimīga ar viņu tak pēdīgi būtu, mātei taisnība.»
«Mātei taisnība,» draudzene atkārtoja. «Mīļā, neņem vis viņu. Ej pie Akmentiņa. Tu tagad esi kā apburta. Kad būsiet izšķīrušies, tad viss atkal būs labi.» Un tad apstādamās viņa pielika: «Nenāc nu vairs tāļāk. Un neņem gan viņu. Sveika!» Viņas saskūpstījās. «Par tiesu neņem.»
Tad viņas šķīrās.
No tilta mazs celiņš gar vecās pils drupām veda augšā uz Alaines stāvo krastu, līdz kuram muižas lielais parks aizstiepās. Lēnām Kristīne tuvojās kuplo koku pakrēslim. Lejā, krācē, putoja un šļāca ūdens, šur tur viņā pusē, šai pusē upei pogāja lakstīgalas. Mēness vēl nebija uzlēcis, bet vājš gaišums aiz lielceļa papeļu galotnēm vēstīja viņa tuvošanos.
Piepeši Kristīne pacēla acis, kuras tā līdz šim celiņam bija turējuse piegrieztas. Viņa nekā nebija dzirdējuse, bet viņai tā bija, it kā kāds viņai nāktu pretim. Bet viņa neviena neieraudzīja un soļoja atkal ar noliektu galvu tāļāk.
Uz reizi Edgars stāvēja viņas priekšā basām kājām, baltajās ādas biksēs, bez svārkiem. Pie kakla viņam spīdēja asiņaina sirds - sarkanais krekls vestes sirdsveidīgā izgriezumā. Ap rokām vijās tāda pate asiņaina krāsa.
«Labvakar!»
«Labvakar.»
«Kur tu biji?»
Kristīne neatbildēja nekā, bet soļoja ātrāk tāļāk.
«Pagaidi... Es domāju, ka tu gar baznīcu nāksi, bet, kad redzēju, ka... ka citi bez tevis atnāca, tad devos šurp. Emmu laikam atkal pavadīji?»
«Jā.»
«Nesteidzies nu tā. Man tev kas jāsaka. Tu laikam dusmīga?»
«Par ko?»
«Iemesla jau diezgan. Tu laikam tici gan, ko tas sulainis šodien melsa?»
«Jā.»
«Nu - taisnību sakot, es biju gan tur vienu acumirkli... Tāpat pa jokam... Uguns vēl dega... Es nācu no kroga... Ede rāva mani aiz piedurknes, un tā rūts saplīsa... Kas tev tur par ļaunu ko ņemt?»
«Es jau to arī nedaru.»
«Tad tu nerunātu tādā svētā balsī. Bet par tiesu gan: es tur biju tikai vienu minūti. Tu tak nedomāsi, ka man tas ķēms, tā Ede, vai tā Made patīk?»
«Un, ja tev viņas arī patiktu, kas tad man tur?»
«Nu zināms gan, nekas... tas ir... es domāju... ē!... Un krogā netiku vairāk dzēris kā - -»
«Un tomēr dzēris tiki! Un ko tu man solījies?»
Edgars cieta brītiņu klusu un sacīja tad ar neliekuļotu pašapsūdzību:
«Ko nu - plenders jau nu gan esmu caur un caur.»
Citkārt tamlīdzīgiem vārdiem no Kristīnes puses bija sekojuši, kā nu kurā reizē, rūgti vai maigi pārmetumi, bet tagad viņa mēma gāja tāļāk.
Parādījās jau starp kokiem kungu mājas mūri, un viņa arvien vēl nesacīja ne vārda Edgars apstājās.
«Pagaidi,» viņš sacīja, «tad tu ar mani tā esi saskaitusēs, ka nemaz vairs negribi runāt?»
«Es nemaz neesmu saskaitusēs.»
«Kādēļ tad tu nerunā?»
«Tādēļ, ka tas nekā nelīdz.»
Viņa gribēja uzgriezties uz celiņa, kas noveda uz dārznieka māju, bet Edgars viņai aizstājās priekšā.
«Pastaigāsimies vēl drusciņ, man tev vēl kas jāsaka... kas svarīgs.»
«Nē, ir jau par daudz vēlu, māte nogaidīsies,» Kristīne atbildēja.
«Nāc nu, nāc! Neesi nu... lūdzu... nāc. Vai tev jau nu uzreiz priekš manis vairs nemaz nav laika?»
«Nē, nav.»
«Nav?... Nav?... Tātad es jau nu tāds noziedznieks... to nebūtu domājis... Nāc nu, nāc!»
«Nē, laid garām,» Kristīne mierīgi atbildēja.
«Lūdzama... tikai tur līdz tam beņķam... To tak tu vari darīt.»
Kristīne vilcinājās vēl mazu brīdi un tad apgriezās. Abi iegāja tumšā gatvā.
«Ir jau taisnība,» Edgars uzsāka, «es tev līdz šim maz esmu klausījis... apsolījis gan, bet vārdu neturējis... vai zini, kādēļ? Tādēļ, ka domāju, ka neprecēts puisis tā drīkst dzīvot. Ko tad līdz šim īsti esmu sagrēkojis? Vai esmu zadzis - vai jel otram tik daudz nozadzis, kā tukšā auzu čaumalā saiet! Vai nokrāpis? Vai otru apmelojis? Vai kādam godu laupījis?... Savu peļņu esmu notērējis un pie... un ar tām... un, šur tur vazādamies, varbūt arī daļu no savas veselības. Bet es to nezinu, jo es to nemanu. Varu teikt, ka līdz šim mani spēki tikai aug vien vēl... Redz, tā tās lietas stāv. Un tad nu tu nāc un saki, lai es tā nedzīvojot. Par ko? Lai tev būtu par to prieks, jo citiem visiem gluži viena alga, vai es šodien laužu kaklu vai rītu. Bet man atkal ir prieks tā drusku patrakot. Kādēļ tad tu esi jauns un dzīvo pasaulē? Un paskaties citos, ko tie dara! Tas pats kučiers: kad madāma viņam barona dzimšanas dienā otru šnabi piesola, tad tas vai nosarkst aiz kauna, bet vakarā krogā viņš uz barona laimēm pievelkas stīvs un pilns. Un vai tu domā, šis tev neprot ložņāt pa logiem! Un sulainis, tas glunda! Prasi viņam, kur viņš visur mani netika izvadājis, kad šopavasar barons mūs abus paņēma uz Rīgu līdz! Bet ieej viņa istabā: bībele stāv atvērta uz galda!... Jā, tā es neprotu un tādēļ esmu sliktāks par citiem, un tādēļ visi kliedz: «Edgars, Edgars!...» Valšķi tādi un skauģi, ka man dūša to neslēpt, ko šie dara drebēdami un trīcēdami!»