Kristīnes sirds saplaka, šos vārdus dzirdot. Tātad tas bija viss viņas rājienu un pamācību panākums, ka viņš netikumu vairs nemaz neturēja par netikumu! Viņš domāja, viņš drīkstot tā dzīvot! Tīšā prātā viņš viņai bija darījis sāpes!
«Vai tas bija viss, ko tu man gribēji sacīt?» viņa vaicāja uztrauktā balsī.
«Nē, man tev papriekšu bija jāizskaidro - -»
«Jā, esi tik labs un izskaidro gan man, pirms tu runā tāļāk, kā tas sakrīt, ka tu vienā vārdā sevi nosauc par plenderi un tad atkal klaji atzīsties, ka tu tik nekrietns nemaz neesi, bet ka tikai citi tevi par tādu sauc?»
«Kas tur ko izskaidrot! Ja es ar citiem staļļa puišiem esmu kopā, tad nedz pie sevis, nedz pie viņiem neožu zirgu sviedrus. Mēs visi esam vienādi... Tāpat ir ar tām citām lietām. Kā lai es par kučieru, sulaini, stražu turos sliktāks, kad zinu, ka tie to pašu domā, runā kāro, dara, ko es? Vai tādēļ, ka tie pārgriež acis un saka: «Fui, tādas lietas!» Lūk, tik godīgu cilvēku starpā es neesmu nekāds plenders. Bet par plenderi es palieku, kad es... kad es... ar tevi satiekos. Tu neesi kā Ede vai Made, kurām divatā citāds tikums un trijatā citāds. Tāda pate tu esi rītā, tāda vakarā... Pret tevi es sev izliekos tāds... novārtījies, tāds kā purva bridējs... tāds... ē... caur un caur.»
Viņi bija nokļuvuši līdz beņķam maza klajuma malā, un Edgars nosēdās.
«Sēdēsim drusku.»
Kristīne paklausīja uzaicinājumam. Mēnesis bija uzlēcis un lūkojās sarkans starp lapu mudžekli. Kokvilnainā sirds pie Edgara kakla izskatījās kā tumšas sarecējušas asinis. Viņš meklēja Kristīnes roku uz beņķa, bet viņa abas salika klēpi.
Piepeši viņš sacīja, noliekdamies uz priekšu:
«Kristīn, mums abiem jāprecējas.»
Viņa sarāvās drusku un sēdēja tad mierīgi viņam līdzās.
«Kādēļ?» viņa vaicāja sausā, aizrautā balsī.
«Tādēļ, ka tu mani mīļo, tādēļ, ka es tevi mīļoju. Ja tu manis nemīļotu, tad tu tagad šite nesēdētu, un es... es... šodien tikko noturējos, Akmentiņam sava zirga neuzlaidis virsū.»
Edgars runāja šos vārdus lielā, nesavaldāmā uztraukumā; pēdējo teikumu gandrīz aizsmakušā balsī.
Kristīnes rokas sacirtās un žņaudzās, viņas lūpas sāka raustīties, un viņa saspieda apakšlūpu zobos.
«Tu saki, es esot nogājis no ceļa,» viņš atkal turpināja, mazliet saņēmies. «Tava māte arī tā domā, Asta madāma arī... Jums jau taisnība, bet... neviens manis atkal neuzvedis uz ceļa kā tu vien. Kad citi par mani runā, tad man dusmas vien nāk, pat Asta madāmas laipnie vārdi man nepatīk... Kas viņiem gar mani par daļu! Lai slauka vien katrs savu durvju priekšu!... Tikai kad tu ko saki, tad man tā liekas: tam tā vajag būt. Zināms... darīt pēc taviem vārdiem... tas nu līdz šim tā ir gājis... Kā jau sacīju... es domāju... Bet, kad būsim saprecējušies, tad viss grozīsies. Tad es zināšu, priekš kā man katra kapeika jātaupa; un cits viss - un visa klenderēšana un vazāšanās uzreiz būs beigta. Nāksi pie manis?»
Mazs vējiņš iečabējās koku galotnēs un piejauca savādu troksni ūdens krākšanai klāt. Kad lapas bija rimušas kustēties, Kristīne atbildēja:
«Nē.»
Puiša lielās acis pavērsās uz Kristīni, un viņa uzacu starpā parādījās krunka.
«Tā nav tiesa,» viņš izgrūda. «Nerunā tā.»
«Es saku, kas notiks. Es neiešu pie tevis.»
Edgara drošie mirkļi noslīdēja zemē.
«Ko tad lai daru?» viņš sacīja sajucis. «Ak... tu tikai mani gribi spīdzināt. Dod nu vārdu!»
«Ko es nevaru, to nevaru,» Kristīne atbildēja.
«Vai tad tu manis nemīļo? Vai tad esmu pārskatījies, ka tu šitā runā? Tas nav, tas nav!» Edgars karsti iesaucās un gribēja Kristīnes roku satvert. Bet viņa to neļāva un atvirzījās no Edgara tāļāk nost.
«Es negribu melot,» viņa runāja drebošā balsī, «ja es ne... ja tu man... nepatiktu, tad, zināms, tagad še nesēdētu. Bet esmu sev cieti solījusēs tevis neprecēt un es tev to tagad saku un to, ka turēšu vārdu.»
Edgara bālā seja likās topam vēl bālāka.
«Un kāpēc tu šitā esi apņēmusēs?»
«Tādēļ, ka mūsu dzīve būtu nelaimīga. Tu vairs nevari palikt citāds, un tāds, kāds tu tagad esi... tāds... tas... tā būtu mana nāve.»
«Bet tu tak dzirdi, ka es vairs tā nedzīvošu. Nudie. Es tev to zvēru!»
«Es ticu, ka tu no visas sirds gribēsi uzsākt citu dzīvi, bet tur nekas neiznāks, tu esi ar tagadējo jau par ilgi apradis.»
«Tātad tu domā, ka tu pie manis it nekā neiespēsi?»
«Ko tad līdz šim esmu iespējuse?»
«Līdz šim, līdz šim! Es tak tev jau izskaidroju... viena galva, viena bēda bija līdz šim! Ne tu no visas tiesas mani esi rājuse, ne es no tiesas esmu gribējis laboties.»
«Es neesot no visas tiesas?...»
«Un, ja nu arī tu, tad es... es... ā... lai nu guļ, kas pagājis. Mēs precēsimies, un es palikšu citādāks. Es klausīšos tevi kā... kā... suns kungā. Vai tad es būšu pirmais vīrs, kas atmet puišu niķus? Un vai tie jau nu mani tik dziļi var būt iesakņojušies? Neesmu tak vēl nekāds vecis... Divdesmit trešā gadā... Nāksi? Jā?»
«Nē, nē.»
«Tu tagad mani gribi ķircināt. Kristīn, tas tak nevar būt...» Viņš no jauna mēģināja satvert viņas roku, bet viņa piecēlās.
«Nu esam izrunājušies, iesim!» viņa sacīja klusām.
«Es tevis nelaidīšu! Tā tevis nevaru laist projām!» Edgars, kaislības pārņemts, izsaucās un apcirta roku ap Kristīnes vidu.