Bet ātri Kristīne atsvabinājās.
«Liec mierā! Es tā negribu!» viņa stingri sacīja.
Edgara seja aptumšojās.
«Negribi!» viņš čukstēja, un viņa acis svēloja. «Ko? Tu mani mīļo un dusmojies, kad es... ā, tie jau ir nieki!» Un viņš viņu piepeši sagrāba, spieda viņu pie krūts un meklēja viņas muti.
«Edgar!» Kristīne sašutuse klusām iesaucās. «Laid vaļā!»
Bet Edgars neklausījās, bet lūkoja savas lūpas uzspiest uz Kristīnes lūpām.
«Edgar! Velns!»
Viņa iecirta vienu roku puiša sarkanajā sirdī, atgrūda viņa galvu atpakaļ, atsvabināja otru roku un iesita viņam ar visu spēku pliķi vaigā.
Kā sastingušas Edgara rokas atkrita no Kristīnes kakla, mēms viņš atšļuka uz beņķa.
Nekustēdamās Kristīne stāvēja uz vietas. Viņa piepeši nekā vairs neredzēja kā tikai neskaitāmas zelta lodītes savā priekšā dancojam. Viņas ausīs šņāca kā vētra, un viens spēks, nākdams iz viņas būtības dziļākā dziļuma, spieda viņu mesties Edgaram pie kakla un izsaukties: «Piedod!» Bet viņa sakoda zobus, aizmiedza acis, lai nozustu virpuļojošās lodītes, un taustīja ar kāju pēc celiņa. Grīļodamās viņa aizgāja. Uz beņķa Edgars palika sēdam, saliecies un rokas ģīmjam aizlicis priekšā.
* * *
Ienākuse istabiņā, Kristīne māti jau atrada apgulušos. Klusām viņa noģērbās un aizlīda nedzirdami aiz aizkara. Kad viņa jau bija gultā, māte, kas visu bija dzirdējuse, vaicāja:
«Cik tāļu Akmentiņš tevi pavadīja?»
Kristīne sarāvās. Viņa vēl nebūt nebij norimuse un baidījās, ka māte viņas balsī nomanīs viņas uztraukumu. Viņa tādēļ aizlika segu mutei priekšā un atbildēja paklusām:
«Viņš - nemaz. Biju Emmai gabaliņu aizgājuse līdz.»
«Tā!» vešeriene atteica, cerībā maldījusēs, un nesacīja vairāk ne vārda.
Otrā rītā Edgars un Kristīne satikās pie brokasta galda. Viņš izskatījās bāls un spītīgs un sveicināja viņu īsi, bet ar tādu pašu pieklājību kā agrāk. Ne ar vārdu sarunā neiejaukdamies, viņš izdzēra savu kafeju un aizgāja atkal uz stalli.
«Manam biedram izgājušā naktī gaita nav izdevusēs,» kučiers zobojās. «Nerunā ne vārda un iet apkārt kā lauva.»
«Būs kāds samizojis vai šī drusku cietāk noglāstījuse,» sulainis smējās. «Nez kur tad bijis?»
«Es jau stāstu, ka viņš nerunā. Bet būs labi tāļu bijis ciemos, atnāca ļoti vēlu.»
«Pilns?»
«Likās skaidrs.»
Kristīne piecēlās, lai gan viņas tase vēl nebija tukša. Viņai riebās šai sarunā tāļāk noklausīties, un viņa aizgāja pa ķēķi uz kungu istabām.
«Mūsu jaunkundze arī šorīt tāda bāla un klusa,» sulainis piezīmēja. «Man liekas, nav nejauši gadījies, ka abi reizē saīguši. Būs kas viņu starpā noticis.»
«Nav liels,» kučiers piebilda. «Šī varbūt būs liegusēs maksāt par saplēsto rūti.»
Vīskrelis atrada šādas domas par ļoti pareizām un zobojās tāļāk par Kristīni. un kučiers kas līdz šim viņu ne ar vārdiņu nebija aizticis, savos izteikumos kļuva arvien drošāks, bet nolaida pie tam savu balsi arvien zemāk, kamēr abi pēdīgi tikai sačukstējās vien vairs. Kad kučiers no galda piecēlās, tad viņi bija vienojušies, ka Kristīne ar Edgaru sen jau gājuse uz vienu roku un ka šī nekrietnā dzīve (taisni vai barona acu priekšā) ilgāk nav ciešama un baronam jāuzrāda.
Bet cik uzmanīgi arī kučiers neievēro katru Edgara soli, cik rūpīgi arī Vīskrelis nenosvēra laiku, ko Kristīne tur pavadīja un tur, - visa slepenā uzraudzība palika bez sekmēm. Edgars strādāja ar drusku pārliecīgu spēku, viss, ko viņš ņēma rokās, ira un plīsa, nīdās ar kučieru un gulēja vaļasbrīžos un naktīs kā sasalis savā gultā. Par velti muižas kunga Ede ienāca vienreiz, otrreiz stalli; ja kučiers ar viņu nepajokojās savā saldenā, glaimā kārtā, Edgars viņas nemaz neredzēja. Klusa kā ēna Kristīne darīja savu pienākumu. Viņas ģīmja smalkā pluta izskatījās vēl caurspīdīgāka nekā senāk, un viņas jautrajās acīs bija ieradies tāds valgs mirdzums. Vakaros Vīskrelis apstaigāja parka lapainās, paslēptās vietiņas un ieradās dažādos dienas laikos vešerienes istabiņā ar šādiem tādiem uzdevumiem no barona, bet viss bija veltīgi. Viņš Edgaru un Kristīni nesatika vienus. Pēdīgi viņam tak likās laimējoties. Kādā vakarā vēlu barons viņu aizsūtīja uz stalli. Kučiera istabas logs bija vaļā, iekšā viss klusu. Staļļa durvis arī vēl nebija aizslēgtas, bet stāvēja pusviru. Aiz durvīm Vīskrelis dzirdēja čukstam, apspiesti smejamies un - jā, tiešām! - bučojamies. Ātri viņš atvēra durvis, vājš «ai!», un muižas kunga Ede atsvabinājās no kučiera rokām un aizdrāzās sulaiņam garām.
No šīs reizes kučieram ar sulaini satika vēl labāk.
Pa tam pienāca svētdiena, un Kristīne lūdza atļauju iet uz ciemiem. Barons viņu atvaļināja, un māte un meita sataisījās un aizgāja uz baznīcu. Kristīne bija apvilkusēs to pašu vienkāršo, pelēko kleitu, kura tai viņsvētdien bija bijuse mugurā, lai gan māte bija vēlējusēs, lai ņemot smalko, melno. Arī lakatiņa viņa cita nebija apsējusēs. Un tomēr daža puiša acis pa sprediķa laiku kavējās ilgāk pie Kristīnes auguma, nekā tas ar kristīga klausītāja uzmanību sagājās. Pēc dievvārdiem Akmentiņš sasveicinājās ar abām sievietēm baznīcas priekšā, un, tā kā viņas nevēlējās, lai tas pie baznīcas piebraucot, tad viņš tās aizveda uz saviem vāģiem. Vešeriene nejaudāja apspiest priecīgas izbrīnēšanās ieraudzīdama glīto, dārgo pajūgu. Laimīgi smaidīdams, Akmentiņš vienai un otrai palīdzēja iekāpt vāģos, uzsēdās pats uz bukas, un drīzi staltais melnis ierikšoja Ķezberu mājas robežās. Še jaunais saimnieks savilka grožus, lai viešiņas vaļīgi varētu nolūkoties krietni apstrādātos, pa daļai jau kupli sazēlušos tīrumos.