Tad viņi iebrauca mājā.
Nabaga vešerienei sirds nodrebēja. «Kungs tētīt! Vai tādi bij tie Ķezberi! Dzīvojamā ēka no sarkaniem ķieģeļiem un gandrīz ar tikpat lieliem logiem kā barona māja. Un visas citas ēkas labā kārtībā un visapkārt tāds spodrums un glītums!» Kad vāģi pie durvīm apstājās, no istabas iznāca jauna meita, kura viešiņas ļoti laipni apsveicināja, sacīdama, šī esot Akmentiņa māsa Marija. Akmentiņš pa tam zirgu aizbrauca uz stalli, un Marija viešiņas veda iekšā. Ēkas iekšpuse piemērojās viņas ārpusei. Ērtas telpas ar glītām istabas lietām, kuras neliecināja vis no zemnieka lielīgās uzpūtības, bet no veselīgas sapratēja garšas. It sevišķi to ievēroja Kristīne, kuras labo garšu uzturēšanās pa kungu istabām neviļus bija attīstījuse. Visas trīs nosēdās zālē, un Marija ar vešerieni sarunājās par ceļu, par laiku, kamēr Akmentiņš ienāca. Tad viņa nozuda.
«Nu kā jums mana vieta patīk?» jaunais saimnieks vaicāja.
Jautājums ne pret vienu, ne pret otru taisni netika izteikts, un māte tādēļ gaidīja, lai Kristīne atbildot. Bet, tā kā šī cieta klusu, tad viņa sacīja:
«Kam gan še nevarētu patikt, Akmentiņa kungs! Esmu reti tik skaistas mājas redzējuse kā jūsējās. Jūs esiet laimīgs cilvēks.»
«Par laimīgu manis nesauciet, par tādu manis nesauciet!» Akmentiņš jautri pretojās. «Kam vēl ir vēlēšanās, kas, pēc viņa domām, varētu piepildīties, bet nepiepildās, tas... tas... to citu laimi arī tā nesajūt, kā īsti vajadzētu... Un jums, jaunkundze, kā jums še patīk?... Tas ir... es domāju... pirmais iespaids... jo daudz... pamatīgāki jau vēl nekas nav apskatīts.»
«Man jāsaka tas pats, ko mamma sacīja: ļoti jauka vieta,» Kristīne atbildēja.
Akmentiņa skaidrās acis iemirdzējās, un bez stomīšanās viņš tagad sarunu vadīja no viena priekšmeta uz otru.
Tad ienāca Marija un lūdza pusdienā.
Galds bija sevišķā, mazā ēdamistabā klāts un viss uz tā patīkamā kārtā salikts. Netrūka pat puķu, kuras lielā, slīpētā vīna glāzē galda vidū stāvēja.
Lai gan ēdiens bija gārds, tad Kristīne tomēr tikai ar piespiešanos iztukšoja telēķi zupas un apēda gabaliņu cepeša. Viņai tā vien bij, it kā viņa spēlētu kumēdiņus, un vārdi - «par velti, par velti, es te nekad nebūšu saimniece!» viņai kā zvanīt zvanīja pa galvu. Visur bija kārtība, spodrība, pilnība, un tomēr viņai tā izlikās, it kā visur kaut kā trūktu. Istabu sienas nebija ar tapetēm apklātas, bet glīti ar eļļas krāsām krāsotas. Krāsu vājais spīdums Kristīnei izlikās kā valgums un stenas pašas pilnas saltuma. Piepeši viņai iekrita prātā: kad Edgaram šitas viss piederētu un kad viņš tur Akmentiņa vietā aiz galda sēdētu!... Kad viņš viņu tagad te redzētu ēdam!...Pie šīm domām viņai rīkle kā žņaudzin aizžņaudzās, un viņa nolika dakšiņas un nazi uz stikla nažu beņķīša.
Pēc cepeša Marija uzlika vēl vienu ēdienu uz galda - kūkas. Vešeriene pagrozīja galvu un nomurmināja: «Akmentiņ jaunkundze!» Bet Marija, jautri smiedamās, lūdza, lai ņemot priekšā. Akmentiņš pa tam ielēja vīnu glāzēs. Sajuzdama, ka viņa izturējās šo laipno cilvēku vidū par klusu, Kristīne satvēra glāzi, pacēla to pret Akmentiņu un sacīja: «Uz mājastēva veselībām!» Un, gribēdama savu iekšējo saltumu aizdzīt, viņa iztukšoja glāzi līdz dibenam.
Akmentiņš pateikdamies palocīja galvu, pie tam kā skuķis notvīkdams.
Pēc pusdienas jaunais saimnieks vešerienei savu saimniecību gāja izrādīt. Marija atkal Kristīni izveda dārzā. Starp piecām sešām vecām ābelēm stāvēja taisnās rindās daudz jaunu kociņu, ap bišu tropiem dūca bites, un lielajā ozolā mājas sānos trokšņoja putni. Še Kristīne jutās brīvāka. Viņa sarunājās dzīvi ar laipno saimnieci, pie tam viņas smalkos piemetinājumus par nākamību nelikdamās saprotam, un kļuva pēdīgi gluži jautra, kad pāris viesu, arī jauni ļaudis, no kaimiņiem ieradās. Nu laiks līdz vakaram aiztecēja ļoti ātri, un, kad zirgs atkal stāvēja durvju priekšā un Kristīne no Marijas ar sirsnīgiem vārdiem atvadījās, tad tie nebij liekuļoti. Bet, jo tuvāk viņa muižai kļuva, jo vairāk viņas sirds atkal saspiedās, un, kad Akmentiņš staļļam aizbrauca garām, tad pēdējais jautrības stars Kristīnes dvēselē bija nodzisis. It kā bez sajušanas viņa Akmentiņam pie dārza vārtiem sniedza roku. Viņa ne vārda nevarēja izsacīt, un māte pateicās viņas vietā. Bet jo karstāks totiesu bija spiediens, ar kādu Akmentiņš spieda Kristīnes roku.
Kad māte ar meitu bija nokļuvušas savā istabā, Kristīne iededzināja sveci un aizlaida logam gardīni priekšā. Tad viņa kā bez spēka nometās krēslā. Arī māte nosēdās. Rokas salikuse, lielo lakatu nenoņēmuse, viņa sēdēja un skatījās dīvaini puķotajā gultas aizkarā. Piepeši viņa iesāka raudāt.
Kristīne pacēla acis.
«Ko tu raudi, mamm?»
«Par tavu laimi, Kristīn... Tāds cilvēks... tāda vieta... Kristīn, Kristīn!»
Kristīne sarāvās, it kā mātes vārdi būtu bijuši naža dūriens.
«Un tu arī šodien tā izturējies, kā vajadzēja: ne par salti, ne par silti...» vešeriene turpināja. «Atturies nu vien arī turpmāk tā no tā Edgara kā pagājušā nedēļā. Tad viss būs labi.»
Kristīne uzlēca stāvu. Viņas acis zibēja.
«Mamm, ko tu runā! Vai tad es tā izturējos, ka viņš drīkst cerēt? Mamm, vai tad es par tiesu sevi lai pārdodu?»
Un, aizkaru paceldama, viņa iemetās gultā, iespieda muti spilvenī un raudāja un šņukstēja dikti.
Pirmdienas rītā Kristīne, uz «kalnu» iedama, satika ceļā Edgaru. Viņš izskatījās vēl bālāks nekā citādi, acis bija dziļi iekritušas un zibēja gandrīz nedabiski. Viņa redzēja, ka viņš zināja, kur viņa vakar bij bijuse. Garām iedams, viņš nesveicināja, tikai mute savilkās it kā dziļā nicināšanā.