Kristīne jutās notiesāta Līdz šim viņa bija bijuse apvainotā, viņš apvainotājs, tagad viņa sajuta, ka viņam bija tiesība par viņu dusmoties, viņu nicināt. Viņa viņu mīļoja. Viņa to bija atzinusēs. Un tomēr viņa gāja un ļāvās ar otru savesties. Nejauki! Nejauki!... Viņa aizgrīļojās līdz kungu mājai un iegāja barona istabās, lai tās uzkoptu... Bet vai tad tā nebija labi? Lai jel viņš domāja, ko gribēja! Jo vairāk viņi atsvešinājās, jo labāki tas bija. Drīzi viņš tak arī dabūs zināt, ka viņa Akmentiņu neņems. Ar šīm domām viņa sevi kaut cik apmierināja un uzsāka savu dienas darbu.
Tā kā Edgars, izņemot veco Asta madāmu un pašu baronu, neviena cilvēka visā muižā no šīs dienas vairāk neievēroja par Kristīni, tad nebija iespējams uzzīmēt viņa pārvēršanās cēloņa. Pat muižas kungu viņš nesveicināja, ļāvās to no barona izbārties un nesveicināja to no jauna. Tā tas gāja vairāk kā nedēļu, kad barons kādā rītā kučieram lika aizjūgt karietē un aizbrauca, sulaini paņēmis līdzi.
«Vai barons šodien būs mājā?» Edgars vaicāja madāmai, pusdienā viens pats pie galda sēdēdams.
«Nē,» saimniece atbildēja, «viņš sacīja, lai viņu sagaidot rītu vai parītu.»
«Kur Kristīne? Iekšā?»
Edgars rādīja uz barona istabām.
«Jā.»
Viņš piecēlās.
«Man drusku ar viņu jāparunājas.»
«Ko jūs gribiet, Edgar?» madāma izsaucās, puišam, kas jau ķēķim bija izgājis cauri, pasteigdamās pakaļ. «Neejat! Kas jums ar Kristīni par darīšanu?»
«Vai jūs bīstaties, ka es viņai... viņai...» Edgars norija vārdu «kodīšu» kā nepieklājīgu pret veco Asta madāmu un sacīja tai vietā: «Vai domājiet, ka viņu satraucēšu?»
«Zināms. Sakiet tak, - kas ar jums noticis? Jūs jau tagad esiet pret visiem cilvēkiem gluži kā... es pavisam nezinu, ko lai saku. Fui, kaunaties jel!»
«Bet ko tad es daru?» Edgars jautāja rāmi, bet tomēr ar grumbu starp uzacīm. «Kad es dzeru un trakoju, tad nav pareizi, kad es nekā nedaru, nav atkal labi.»
«Edgar, Edgar! Jūs savai mātei darītu daudz raižu, ja tā vēl būtu dzīva. Ejiet nu uz stalli atpakaļ un pārdomājiet savu dzīvi. Es jūs tur iekšā nelaidīšu.»
«Madām!... Jūs laikam arī mani turiet par tik sliktu... tik... tādu...»
«Jūs ziniet gan, par kādu jūs turu,» saimniece viņu pārtrauca. «Bet jūs tagad esiet nikns. Jums vajaga apmierināties! Ejiet!» Un viņa aizslēdza durvis, kuras veda uz barona istabām, un iebāza atslēgu ķešā.
Edgars izgāja ārā. Tagad viņa no visas pasaules bija atšķirta, ieslēgta, viena pate lielajās, greznajās istabās, nu viņa varēja kliegt, darīt, ko gribēja, neviens nevarēja dzirdēt... Viņš uzlēca uz lielajām akmens trepēm un paspieda durvju kliņķi; baronam izbraucot, madāma durvis bija aizslēguse. Labi. Ja pret dienvidiem Kristīne kādu logu nebija atvēruse, pa kuru varēja ielēkt, tad vecās baronietes istabas logam bija jāiespiež rūts. Griba uz satikšanos Edgaru piepeši bija pārņēmuse kā reibums. Viņš devās uz pils dienvidus pusi un redzēja, ka visi logi bija cieti. Bet uz balkona bija iznesti raibi sēdekļi un uz treliņiem izklāti tepiķi. Ar pāris lēcieniem viņš bija uz balkona. Jā stikla durvis bija tikai pievērtas. Bez trokšņa viņš ielīda namā, aizslēdza durvis, norāva zābakus no kājām un nogrūda tos līdz ar autiem pie malas. Tad viņš iegāja blakus esošā zālē, tā bija tukša. Nākamā, pēdējā stūra istabā Kristīnes arī nebija. Edgaram bija jāgriežas atpakaļ, jo aiz zāles otrā pusē vēl atradās gara rinda istabu. Zāles vidū ticis, viņš piepeši caur trim istabām durvīs ieraudzīja Kristīni. Viņš palika stāvam, un viņa skatījās viņā kā spokā. Viņam atkal bija baltās ādas bikses kājās, sarkans krekls un tikai veste mugurā, basas kājas - gluži kā tovakar... «Ko viņš te gribēja? Vai madāma viņu bija atsūtījuse šurp? Nē, viņš neizskatījās tāds, kā kad tas nāktu ar kādu uzdevumu no madāmas...» Briesmīgas izbailes pārņēma Kristīni, izbailes, kas neizsakāmā kārtā bija jauktas ar sastindzinošu saldumu. Viņai tā bija, it kā viņa kā jau dažu reizi atkal būtu sapni šinīs istabās un ka viņai būtu jābēg, un ka viņa nevarētu, un ka viņai tuvotos kāds nepielūdzams tēls, izplatīdams valgu, nospiedošu, karstu dvašu. Un tur viņš tiešām nāca, - viņa iesaucās un bēga. Viņa ieskrēja ēdamistabā, no turienes gaņģī, bet durvis uz ķēķi bija cieti. Trakā ātrumā viņa atkal devās atpakaļ caur ēdamistabu, barona rakstāmo kambari, guļamistabu, atkal mazā, šaurā gaņģī, no turienes pa stikla durvīm un platām trepēm pils otrā stāvā. Diviem tumšiem kambariem izskrējuse cauri; viņa dzirdēja, ka trepju durvis no jauna dārdēdamas aizkrita: viņš viņai tiešām dzinās pakaļ! Kristīnei tā bija, it kā viņai mati celtos stāvu. Gandrīz vairs nesamanīdamās, viņa drāzās tāļāk, Edgara roku jau it kā sajuzdama uz sava pleca. Caur viesu istabu, caur otru viesu istabu, vecās bibliotēkas istabu, guvernantes istabu, baroneses istabā... te bēgšanai bija gals. Šai istabai bija tikai vienai durvju. Lai gan sen vairs neapdzīvota, tā tomēr vēl stāvēja tāpat ierīkota kā vecos laikos. Te bija rakstāms galdiņš, ar zilu drēbi pārvilkts tualetes galds, zilas mēbeles, ar zilu atlasu segu pārklāta gulta. Kristīne paslēpās aiz gultas, tad aiz tualetes pārvelkamā - un tad viņai iešāvās prātā aizslēgt vai aizbultēt durvis. Ar vienu rāvienu viņa bija pie durvīm - par vēlu, Edgars tās jau vēra vaļā. Ar pārcilvēcisku spēku Kristīne tās mēģināja aizturēt, bet durvis pamazām atdarījās, un Edgars pa tām iestūma kreiso kāju un tad ienāca istabā. Iekliegdamās Kristīne atsitās no durvīm nost, norāva no gultas zilo segu un turēja to sev priekšā.