«Nenāc! Nenāc! Ko tu gribi?»
Atlasa sega ieskrēja istabas vidū un sacēla, zemē nokrizdama, putekļu dūmus, divas sarkanas liesmas apvijās ap Kristīnes augumu, un viņa juta savu galvu piespiestu pie Edgara krūts.
«Edgar!... Palīgā! Palīgā!» Kristīne kliedza visā galvā.
Puisis aiznesa Kristīni uz atzveltnes krēslu un nosēdās tajā ar viņu kā ar mazu bērnu.
«Nekliedz! Neviens mūs nedzird. Istabai ir dubulti logi.»
«Laid mani vaļā!»
«Vaļā laist! Tevi!»
«Palīgā! Palīgā!»
«Jo vairāk tu kliegsi, jo ilgāk tevi šitā turēšu. Kliedz! Kliedz!»
Kristīne sāka raudāt.
«Laid jel vaļā!»
«Es tev saku: kliedz!» Edgars atbildēja un smējās.
«Ak tu... ak tu... tu!... Edgar!»
Pēdīgi viņa apklusa. Viņa skatījās istabas griestos un klausījās, cik vareni Edgara sirds pukstēja. Viņa sajuta, ka viņš viņas ģīmi nolūkojās.
«Tā!» viņš pēc brīža sacīja. «Pagriez tagad acis pret mani.»
Viņa balss, kurā līdz šim aizturēta drebēšana bija bijuse sadzirdama, skanēja gluži mierīgi, un Kristīne ieskatījās viņam acīs.
«Tā... tagad es tevi sodīšu.»
Un gluži lēnām viņš nolieca galvu un uzspieda garu, sirsnīgu skūpstu uz viņas lūpām.
Tad viņš viņas rokas palaida vajā un sacīja: «Nu - ja nu zilo deķi gultai atkal gribi uzklāt, tad klāj.»
Bet Kristīne nekustējās. Tāpat kā dažreiz viens vienīgs spējš pērkoņa spēriens izlīdzina dabā sakrāto spēku un pretspēku sastrēgumu, tā Edgara skūpsts piepeši bija izklīdinājis visas viņas bailes. No pārmērīgā uztraukuma nekas nebija palicis pāri kā tikai sapņains slābanums. Kristīnei tā bija, it kā viņa no kādas spiedošas nastas būtu atsvabināta, it kā viņas iekšienē uzreiz būtu kļuvis gaišs. Laimīgi smaidīdama un lēnām viņa pacēla roku un uzlika to Edgaram uz pleca.
«Tātad tu man piedod?... Par tiesu?» viņa čukstēja.
Viņi skatījās brīdi viens otram acīs, un Edgars vēl reizi noliecās pār viņas ģīmi.
Tad viņi piecēlās un atstāja zilo istabu. Sega palika tāpat uz grīdas.
Lejā nokļuvuši, abi saskatījās. Edgars Kristīni apņēma ap vidu, un tā viņi nogāja līdz zālei.
«Pastaigāsimies šitā pa zāli,» puisis sacīja, un abi staigāja pa lielo, grezno istabu, pameta, garām iedami, pa mirkļam milzīgajos spieģeļos pie sienām un smaidīja. Un saule spīdēja tik gaiši pa logiem iekšā, un ārā bija tik zaļš un visapkārt tik kluss, tik kluss.
«Es sapņoju,» sacīja Kristīne.
Edgars viņu noveda pie plīša pārvilkta sēdekļa, kura priekšā uz parketa grīdas bija izklāta tīģera āda. Abi nosēdās. Edgars kavējās ar mazu matu sprodziņu pie Kristīnes auss.
«Kad barons mūs šitā redzētu!» viņš sacīja, plikās kājas pa tīģera ādu bružādams.
«Kas tad būtu? Laikam viņš mūs aizdzītu,» Kristīne jautri piemetināja.
«Laikam.»
Tad brīdi valdīja klusums.
«Kur tad mēs ietu?»
«Hm! Kur?... Kaut kur... Trakas lietas, trakas lietas... kas tas būs par lērumu, kad dzirdēs, ka es...»
Edgars nenobeidza, bet iejautājās īsi, it kā par to jau sen būtu runāts:
«Kad iesim pie mācītāja?»
Pār Kristīnes vaigu pārvilkās it kā ēna.
«Pie mācītāja?... Par to jārunā ar māti.»
«Iešu tūliņ un runāšu.»
«Nē, lai paliek vēl. Runāsim vakarā ar viņu...»
«Kādēļ?»
«Viņa raudās,» Kristīne lēnām sacīja un skatījās kroņa lukturī, kura fasētie stikla apkārumi, lai gan no pilniem saules stariem neķerti, tomēr daudzkrāsaini vizuļoja. «Viņa raudās... Un es tagad esmu tik laimīga!»
abas iegāja skolā.
* * *
Bet vešeriene neraudāja vis. Paredzētai nenovēršamai nelaimei nav vairs jaunu šautru, ar kuriem tā patiešām uzbrukdama varētu ievainot. Viņas rūgtums jau iepriekš izbaudīts, un cilvēks to tādēļ saņem gandrīz kā kaut ko aprastu. Tā arī notika pie Kristīnes mātes. Viņa jau agrāk tik daudz bija raudājuse, ka tagad, meitas nodomu dzirdot, viņas acis palika sausas. Visiem trim mazajā istabiņā sēdot, viņa tikai atkārtoja, ko viņa Kristīnei vienā un otrā reizē brīdinādama bija sacījuse, un piemetināja, ka viņas vienīgā meita nu apprecēšoties bez mātes atļaujas, jo tās viņa nevarot dot.
«Tad jūsu priekšā, mamm, esmu gan tāds slikts suns?» Edgars sacīja.
«Ak Edgar, es tagad nedomāju par tavu sliktumu. Es tikai domāju par to, ka jūs abi tiksiet nelaimīgi un Kristīne vairāk par tevi.»
«Bet, mamm, mamm,» Kristīne čukstēja, «Edgars labosies. Viņš jau vairs nav tāds, kāds bija.»
«Tā nav nekāda labošanās, kad cilvēks aiz lielas sirds labojas. Viņš cita nekā šai laikā nav rādījis kā savu lielo sirdi, savu biezo galvu. Tāda jau viņam bija kā puikam.»
«Bet kad es nu par tiesu labojos? Kad Kristīne mani labo?»
«Es arī reiz biju tāda labotāja.»
«Visi cilvēki tak nav vienādi,» Edgars piebilda.
«Ko tur nu veltīgi runāt,» māte atteica. «Jūs domājiet tā, es domāju citādi. Jūs ticiet, es zinu.»
«Mamma tā runā, it kā no laika gala vēl neviens cilvēks nebūtu grozījies,» Edgars parūgti sacīja. «Zināms, es jau nedrīkstu jaunoties, i es viņas vietā gribētu labāk bagātu znotu nekā tādu plikadīdu, kāds es esmu. Bet tagad nevajaga par sliktumu vien runāt, bet par nabadzību arī.»
«Vai tu arī man gribēsi pārmest, ka man Kristīni Akmentiņam patiktos pārdot!» vešeriene iesaucās. «Vai tad Akmentiņš nav tāds cilvēks, kuru meita var vēlēt vēlēties par vīru! Tev ir labi, tev ir nelabi tikumi. Akmentiņam ir tikai labi vien. Paliec tu tāds kā Akmentiņš un tad nāc un prasi Kristīni, dzirdēsi, ko tad tev sacīšu.»