Uz šiem vārdiem puisis nezināja nekā, ko atbildēt, bet kodīja sajucis lūpu. Kristīne skatījās grīdā un pacēla tad acis pret Edgaru it kā uzaicinājumā. Māte piegāja pie loga, atvēra to, palūkojās ārā un aizvēra logu atkal ar troksni cieti.
«Jā, paliec tu tāds,» viņa turpināja. «Dzīvo vienu gadu tik godīgi kā Akmentiņš un nāc tad atkal un prasi Kristīnes. Dzirdēsi, vai tad ko par nabadzību runāšu. Vēl diezgan jauni abi esiet. Vēl ar precēšanos nav jāsteidzas. Vari vēl papriekšu savus vārdus parādīt darbos.»
«Un tad tu man Kristīnes neliegsi?»
«Es pate būšu skubinātāja, ka jātaisa kāzas.»
Edgars uzlēca stāvu. Stingra apņemšanās spīdēja viņa acīs.
«Labi. Lai notiek. Varam arī vēl gaidīt, Kristīn. Vesela gada jau mamma nemaz negribēs. Līdz nākamiem Jurģiem, mamm? Ko?... Apsolos līdz Jurģiem tā dzīvot, ka tev pa mani nebūs jāsūrojas.»
«Bet ja nu tu tomēr neturi vārda?»
«Tad... tad... es nezinu...»
«Tad Kristīnei jāprecē Akmentiņš,» vešeriene stingri noteica un nobraucīja priekšautu cieti ar roku.
«Mamm!» Kristīne iesaucās.
«Jā, lai paliek tā!» Edgars paceltā balsī runāja. «Ja es tagad negrozos, tad tu tiešām būtu muļķe, Akmentiņu pamezdama un mani ņemdama... Bet saieties mēs tak drīkstēsim? Es tak drīkstēšu pa reizei šurp atnākt?»
«To tu varēsi darīt.»
Edgars brīdi stāvēja klusu, tad viņš tuvojās vešerienei, it kā pateicībā gribēdams satvert viņas roku. Bet, neparadis savu jūtu izvērst uz āru, tas atkal apstājās, nomurmināja paviegli: «Labi, labi, lai paliek tā,» - un atstāja istabiņu.
* * *
Vairāk nekā divi mēneši bija pagājuši. Pa Alaines dārziem staigāja krievi, āboļus noņemdami un apsargādami, barona mājas balkona priekšā lepojās asteres ar savām raibām, spilgtām krāsām. Muižas ikdienas gaitā gandrīz nekas nebija grozījies. Tikai muižas kunga ķēkša Ede bija aizgājuse. Viņa savā godā bija jutusēs nepiedodami aizskarta, kad cienīgmāte piena moderes Paulam bija aizlieguse vakaros atnākt uz muižas kunga māju. Viņas vietā muižas kungs bija atvedis no Rīgas jaunu, glītu skuķi, kura Paulam tūliņ pirmajā nedēļā stopu salta ūdens bija ielējuse acīs. Lai gan Pauls nebūt nebija skaists, tad tomēr šāds darbs, muižas kunga ķēķī līdz šim nedzirdēts, Minnai ienesa godīgas un stingras meitenes slavu. Izpētīdams, vai šī slava pelnīta, kučiers nāca pie atzīšanas, ka tai bija gan patiesība par pamatu, tāpat kā valodām par Edgaru, kurš tagad bija pavisam pārvērties. Divu mēnešu laikā viņš tikai pusrubli vien bija notērējis un gulēja katru nakti mājā. Un nīdin viņš arī vairs katra nieka dēļ nenīdās, tā ka ar viņu gluži labi varēja satikt. Zināms, rūgtums pret viņu nedz kučiera, nedz sulaiņa sirdī pilnīgi nebija izzudis, it īpaši vēl, kad abi pamanīja, ka Edgars šad un tad aizgāja uz vešerienes istabiņu. Bet, redzēdami, ka tie Kristīnes labpatikšanu tikpat nekad neiemantos, viņi pamazām no viņas atsala. Edgara saiešanās ar Kristīni viņiem kļuva vienaldzīga, un viņu uzmanība piegriezās citiem muižas skuķiem.
Izdzirdis no kučiera par Minnu, arī Vīskrelis tai mēģināja pieglausties, bet ne ar lielākiem panākumiem kā viņa biedrs.
Tā viņš kādā vakarā, no Minnas atkal strupi aizraidīts projām, ienāca kučiera istabā, kur Edgars viens pats sēdēja pie galda un lasīja avīzi. Vīskrelis kučieram bija gribējis izstāstīt savas errastības, bet, neatrazdams viņu mājā un gatavs uz izrunāšanos, viņš bildināja Edgaru.
«Kur tad šis?» viņš vaicāja.
«Vai jājūdz? Vai barons vēl kur brauks?»
«Nē, es tikai tāpat vien prasu.»
«Viņš teicās drīz būt klāt,» Edgars atbildēja. «Tādēļ es arī staļļa vēl neaizslēdzu.»
Vīskrelis apsēdās.
«Pie jums jau nu tagad, kā liekas, apgriezta pasaule. Tu dzīvo pa māju, un bārdainais iet uz nedarbiem.»
«Tev gan tas nepatīk?» Edgars nelaipni atcirta pretim. «Agrāk bija labāk, tad tev vairāk bija citiem ko stāstīt.»
«Kāds tu agrāk pret mani biji, tikpat prasts es biju pret tevi. Kā mežā sauci, tā atskanēja. Redzēsi, tagad mums satiks citādi. Tagad tu esi cits puika.»
«Kāds tad jau nu esmu!» Edgars iesaucās, kuram šī cilvēka priekšā sava tagadējā mērenība gandrīz izlikās kā slēpjama vājība. «Kas jau biju, tas esmu!»
«Nu, nu! Pat barons par tevi šodien nobrīnējās.»
«Ej nu!» Edgars sacīja un nolaida avīzi.
«Skāde, ka tu tāds pirms Jurģiem neesot bijis. Tad, tevi būtot ielicis par kučieru, viņš sacīja,» Vīskrelis turpināja un nemeloja, jo barons kučieru gan cienīja kā zirgu kopēju, bet kā braucēju nebūt ne.
«Nu, šitā jau arī vēl nekas nekait,» Edgars atbildēja.
«Tiesa gan, bet tomēr viena lieta... staļļa puisis nedrīkst precēties.»
«Kas par to!»
«Tā?»
«Ko? Vai tad es gribu?»
«Nu -laikam, nu laikam!»
«Skaties! Kurā avīzē tad tādas ziņas stāv?»
«Veci ļaudis saka, ja kāds cilvēks atmetot vecos ieradumus, tad tas vai nu drīzi mirstot, vai apprecoties.»
«Nu tad es laikam drīzi miršu.»
«Kā puisis,» sulainis pielika. «Un celsies kā laimīgs jauns vīrs augšā. Jā gan!»
«Ak, nemuldi nu, ej nu projām, jāiet gulēt,» Edgars atteica.
«Ahā, vai, mani projām dzīdams, bīsties, ka prasīšu, kā viņu sauc?» Vīskrelis smējās.
«Un tu laikam domājies viņas vārdu jau zinot?» Edgars saīdzis jautāja.
«Pasargi tētīt! Tev tik daudz bijušas, ka es tur nekā nevaru zināt. Tikai uz to varu zvērēt: par Minnu viņu nesauc.»
«Minnu? Kas par Minnu?»
«Redz, redz, - galva viņam no tās vienas vienīgās tik pilna, ka i vairs nezina, kā muižas smukāko jaunkundzi sauc. Es runāju par muižas kunga Minnu.»
«Ak par to,» Edgars vienaldzīgi sacīja un atlaidās gultā.
«Traks skuķis!» sulainis iesildams turpināja. «Maz sātans, es tev saku.»
«Tā.»
«Jā, ko domā... bet lai paliek, es redzu, tev sāk nākt miegs.»