«Nenāk vis vēl, stāsti vien,» Edgars atbildēja žāvādamies.
«Nu jā... ko domā... man... ar īsiem vārdiem sakot, gandrīz tāpat ar viņu izgāja kā Paulam. Zini, Paulam...»
«Jā.»
«Kauns gluži stāstīt... Cauru nedēļu ap viņu tiku lodājis un beigās tikko ar veselām acīm spruku bēgt. Gatavs kaķis!»
Edgars pasmējās un pastaipījās omulīgi. Šāda nepanākuma viņš nekad nebij piedzīvojis...
«Tu smejies! Tu gan laikam domā, ka tev labāk izietu,» Vīskrelis iesaucās.
«Zināms,» Edgars atbildēja strupi.
«Nu, nu, lielība naudas nemaksā.»
«Kas tur niekus ko lielīties! Kas nu tādas pilsētnieces nepazīst! Tikai jāmāk apieties.»
«Vai tad nu to vēl neesmu izmācījies! Bet pie šitās Minnas...»
«Ak, nieki, blēņas!»
«Nu tad palūko!»
«Lai tev atkal pie pusdienas galda par manām ādas biksēm būtu ko stāstīt,» Edgars sacīja.
«Es jau teicu, kāds tu pret mani biji, tāds es biju pret tevi,» sulainis atbildēja. «Ja tu būtu gribējis, mēs jau sen būtu draugi.»
«Esi tu arī izkāsies pēc manas draudzības!» Edgars zobojās. «Runā, par ko ne sapnī nav iedomājis! Ej nu gulēt!»
«Lubraks!» sulainis vienaldzīgi noņurdēja un atstāja istabu.
Edgars palika sēdam un uzsāka atkal savu avīzi lasīt. Kad pulkstenis nosita vienpadsmit un viņš apmiegojies jau gribēja iet un stalli slēgt cieti, āra durvju zvaniņš noskanēja. Edgars piecēlās, izgāja stallī un ieraudzīja kučieru. Saviebies viņš Edgaram aizgāja garām, pēdējais aizslēdza stalli un nodzēsa pie sienas piekārto lampiņu. Atkal istabā iegājis, viņš kučieru redzēja gultā atsēdušos, pazvilu, ar muguru pie sienas, un stīvi durvīs lūkojamies.
«Nu, kas tad tev lēcies?» Edgars vaicāja, kučierā brīdi noskatījies.
Kučiers nesacīja nekā, piecēlās un sāka noģērbties.
«Fui!» viņš tad izsaucās un nospļāvās.
«Nu kas tad? Kas tad?»
«Vai esi kādreiz no kāda skuķa dabūjis pa ausi, kad viņu gribēji bučot?» kučiers prasīja.
Edgars sarāvās.
«Kas tad bija?»
«Tad tu zinātu, kā man tagad ap dūšu!»
«Vai šitā? No kuras tad...»
«Ak - lai jods viņas visas!...»
Ar to kučiers apgūlās, ietina galvu segā un nesacīja vairāk ne vārda.
Nodzēsis lampu un arī ielicies gultā, Edgars vēl labu brīdi palika nomodā. Tātad Kristīne vien nebija tāda, arī šī Minna bija tikpat stingra. Kura gan kučieru bija situse? Kas cita kā Minna... Nezin kāda viņa izskatījās?... Vairāk reižu viņa stallī bija bijuse, likdama muižas kungam aizjūgt zirgu, bet vienu pašu reizi viņa ar Edgaru bija runājuse, un to pašu reizi viņš bija mazgājies un viņai ne acu neuzmetis... Neglīta, zināms, viņa nevarēja būt, citādi sulainis viņai nebūtu mēģinājis tuvoties. Tas ar neglītām nenodevās, tā kā kučiers, vai agrāk viņš pats...
Nākamā rītā zirgus pucējot, Edgars nevarēja nociesties, neprasījis, kas tā tāda bijuse, kura kučieru vakar tā sakaitinājuse.
«Kas tā nu bija?» kučiers saskābis atkārtoja. «Es biju muižas kunga mājā... tur tā jaunā ķēkša... es tev saku: pūce!»
«Smuka?»
«Prasa, kā neredzējis!»
«Neesmu viņā par tiesu vēl lāgā ieskatījies.»
«Tu jau nu gan tagad dzīvo kā pa miegu,» kučiers atteica. «Na - smukāka ir par tavu.»
«Par kuru manu?»
«Par to tur pretim... aiz sētas... Smukāka ir. Tāda pamaza, ar brūnām acīm un nogrieztiem matiem... izskatās kā puika.»
«Hm,» Edgars norūca un pucēja savu zirgu tālāk: Viņa gara acu priekšā parādījās mazs skuķis ar brūnganiem, sārtiem vaigiem, skaistām, rožainām austiņām, kurās sudraba auskari spīdēja, un mazām, drusku netīrām, bet mīkstām rociņām... Margita! Veselu gadu viņa viņam Poļos bija bijuse uzticama.
«Hm!» Edgars vēlreiz izgrūda. «Jā, jā... Ar nogrieztiem, brūniem matiem?»
«Jā,» kučiers atbildēja un pielika pēc brīža: «Vai zini ko?»
«Nu?»
«Tev ar šito Minnu jāiepazīstas.»
«Man? Par ko man?»
«Nu, tu tak še visā muižā esi tas zilcerīgākais. Atmaksā tu viņai par to pliķi. Es došu divi duči alus uz tiem priekiem!»
Edgara acis iesvilās. Bet tikai uz acumirkli. Tad viņš mierīgi atbildēja:
«E, ko tur - es esmu iztrakojies.»
Kučiers paskatījās Edgarā no sāniem un pasmīnēja saldeni un labsirdīgi.
«Oho, oho! Vai jau pirms kāzām zem tupeles? Skaties, skaties, kas to no Edgara bija sagaidījis!»
«Zem tupeles? Pirms kāzām? Runā kā nesamanīgs!» Edgars iesaucās.
«Vai nu tu man iesi patiesību stāstīt! Tev jau šitā jārunā vien ir,» kučiers atteica. «Man jāpietiek ar to, ko redzu... Teicami, Edgar, teicami... labi labi... Tikai ... zināms... šāds joks jau nu jūsu laimes neizputinātu vis. Vēl jau neesiet saprecējušies. Pats vienmēr esi teicis, ka šādas lietas puišam nedara raižu... Bet lai paliek arī, lai paliek labāk.»
Ar šiem vārdiem saruna apklusa, bet ne tā caur viņu Edgarā pamodinātās pagātnes atmiņas... «Nezin kā mazajai Margitai ar savu Donātu gāja? Vai Minna tiešām viņai varēja līdzināties? Vai viņa tikpat pārgalvīgi smējās kā Margita? Ak, tie laiki... Jāieskatās tak tai Minnā bija.»
Bet tai dienā tas Edgaram neizdevās un otrā, trešā arī vēl ne. Bez iemesla viņš uz muižas kunga māju negribēja iet, un viņai atkal negadījās atnākt uz stalli. Viņa ziņkārība auga. Pat Kristīnes klātbūtnē viņa tam iekrita prātā. Viņš errojās par to bet notikt tas notika. Bez tam viņā bija kaut kas pamodies, ko viņš jau bija domājies pārvarējis un apspiedis. Pret mātes gribu Kristīne Edgaram divatā atļāva sevi skūpstīt un sēdēja viņam līdzās, viņa rokai atļaudama gulēt uz sava pleca. Bet nu Edgaram izlikās, it kā tas nebūtu nekas, ka viņam Kristīne vai visu ļaužu priekšā cieti cieti būtu jāspiež pie krūts un atkal un atkal jāapkampj. Viņa acis liesmoja, viņā noskatoties, un viņa skūpstos bija uguns, no kuras Kristīne nodrebēja. Kādā pavakarē viņš pa ieradumam ienāca mazajā istabiņā un, redzēdams Kristīni vienu, apcirta viņai rokas ap kaklu un iečukstēja tai kaut ko ausī.