«Edgar!» Kristīne norādama iesaucās un atsvabinājās no viņa rokām. «Ej tu?»
Edgars atspiedās pret loga plauktu un cieta brīdi klusu.
«Vai tu esi dusmīga?» viņš tad mīksti prasīja.
«Dusmīga? Nē.»
Atkal brīdi klusējis, viņš padeva laipnu labvakaru un aizgāja.
Viņš bija bēdīgs. Viņš mīļoja Kristīni tik neizsakāmi, un viņa viņu norāja. Viņš viņai bija uzticams, un viņa... viņa bija tik salta. Visa viņa būtne kvēloja, un viņa to nesaprata... Karstās mokās viņš klejoja pa parku apkārt un nokļuva pēdīgi augļu dārza tuvumā. Caurai stirtai līdzīgā salmu būdā spīdēja uguns. Tumši pelēks stāvs locījās ap gaišu āboļu kaudzi... Viņa viņam bija iedevuse skaistu, lielu ābolu, un par to viņš viņu pirmo reizi bija nobučojis. Un viņa nemaz par to nebija ļaunojusēs... Sasodīts sievietis, jau atkal viņam šī Margita ienāca prātā! Edgars griezās atpakaļ un gāja ātrāk, it kā gribēdams šīm atmiņām izbēgt. Viņš uzgāja uz upes krasta, devās uz veco pils drupu pusi, soļoja atpakaļ un klīda atkal pa parku. Zems gobas zars viņam piedūrās pie pieres, atraudams cepuri atpakaļ, un tas viņam atkal atgādināja Margitu. Viņa reiz priekš niecīga ievainojuma viņa pierē bija saslapinājuse veselu palagu un viņam to uzlikuse uz galvas. Tik jocīga viņa bij bijuse. Kristīne tādu jautru muļķību neprata taisīt... Bet to tiesu viņa bija daudz daudz skaistāka un labāka par šo mazo sātanu... Ak, ko tas viss līdzēja! Margita tomēr pret viņu nekad tik stingra nebija bijuse. Kad viņi te Alainē atkal satiktos? Kad nejaušs gadījums viņu šurp būtu atvedis? Kad Minna būtu Margita?... Ak, blēņas, kas viņam tik muļķiskas domas sacēla galvā? Kāpēc viņam prāti atkal un atkal pagriezās šai Minnai! Viņam viņa bija jāredz - vēl šovakar, lai reiz būtu miers... Un viņš sāka iet uz muižas kunga mājas pusi.
Piepeši viņš apstājās. Maza klajuma malā viņš ieraudzīja beņķi, uz kura viņš vasaras sākumā kopā ar Kristīni bij sēdējis un sarunājies. Viņš dzīvi atminējās to ārprātīgo dusmu un žēlabu, kad Kristīne viņu bij atstājuse vienu. Viņš toreiz sevī bija zvērējis viņu iegūt vai nogalināties, un nu - nu viņš bija ceļā uz citu! Kā rautin parauts viņš apcirtās, iegriezās citā celiņā un gāja uz stalli. Pie dārza vārtiem, pa kuriem uz dārznieka māju staigāja, viņam iekrita prātā no jauna iegriezties pie Kristīnes, bet «Edgar, ej tu!» viņam atskanēja ausīs un kā vēsa strāva pārlaidās pār viņa iekaisušo gribu. Ar sakniebtām lūpām viņš iegāja stallī un atrada kučiera istabā Vīskreli un kučieru kārtis spēlējam.
Viens no viņiem ievaicājās, kur Edgars bijis.
«Biju... tāpat...» Edgars īsi atbildēja un apsēdās.
Kučiers paskatījās uzmanīgi puiša ģīmī.
«Tāpat?... Un acis zib kā ka kam, un ģīmis notvīcis kā malkas nesējam! Tāpat gan!»
«Un, kad es teikšu, kur es biju, tad tak neticēsi: biju parkā.»
«Viens pats?»
«Jā.»
«Melis.»
«Es jau sacīju, ka neticēsi... Bet dod man arī kārtis, es spēlēšu līdz.»
Viņš pievirzījās tuvāk pie galda klāt un pabīdīja savas kājas zem tā. Pie tam ieskanējās pudeles.
«Kas tās tur?...» Edgars prasīja.
«Zaglis jau nu ne,» kučiers smiedamies atbildēja. «Ja gribi kādu glāzi iemest, tad ej aizslēdz staļļa durvis.»
Nebija pirmā reize, kad kučiera istabā omulīgi tapa uzdzīvots, lai gan tas ilgi nebija noticis. Edgars izgāja stallī, aizslēdza to un nopūta staļļa lampu.
«Nu tad raun tūliņ kādu vaļā,» viņš sacīja, atkal atgriezies atpakaļ. Viņa mute bija sausa, glāze alus tagad derēja.
Visi trīs dzēra, spēlēja uz savu trumpu un dzēra atkar. Kad jau pusducis bija tukšs, kučiers sacīja uz Edgaru:
«Un tad tu par tiesu šovakar nebiji tur?»
«Kur?... Ak tā - tur! Nē.»
«Un neiesi arī?»
«Laikam.»
«Par ko jūs runājiet?» sulainis vaicāja.
«Par Minnu,» Edgars dikti atbildēja.
«Ā - un šis vēlas, lai viņa tev pirkstus saver durvīs,» Vīskrelis smējās. «Negrib, pagāns, laikam vienīgais būt tas apskādētais.»
«Un to prieku neviens lai nevildās,» Edgars lielīgi atteica. «Mani pirksti paliek vienmēr veseli.»
Viņi spēlēja tāļāk, dzēra, un, kad trīspadsmitā pudele bija tukša, tad galda apakša arī bija tukša.
«Vai vairāk nav?» Edgars prasīja.
«Nē,» kučiers atbildēja. «Par rubli «Maskavā» vairāk nedod kā trīspadsmit.»
«Tas tikai bija iekārdināšanai!» Edgars izsaucās, ne iereibies, bet labi jautrs kļuvis. «Ē, vajadzētu atkal reiz labi izskalot rīkli! Es jau tagad dien no dienas esmu gājis kā zirgs gar aploka sētu, meklēdams, vai kaut kur nevarētu tikt pāri. Ā... iztrakoties... tā labi brangi! Tur Poļos bija tāds mazs skuķis, ar to man labi satika. Šitādās reizēs mēs viens otram manā istabā tikām sviedām ar spilveniem, deķi, palagu, zeķēm, kamēr abi aiz smiekliem piekusām, un viņa manās rokās aizmiga... Ē, kas ir, aiziesim uz «Maskavu».»
«Es varu iet,» kučiers sacīja.
Sulainis paskatījās pulkstenā.
«Arī es uz kādu brīdi varu aiziet.»
Viņi atstāja stalli, kuru kučiers aizslēdza, un aizgāja roku rokās pa ceļu. Muižas kunga māju ieraugot, Edgaram atkal iekrita prātā Margita, un vēlēšanās vēl šovakar redzēt Minnu viņā pamodās ar divkārtēju spēku.
Tuvāk nākdami, viņi pamanīja, ka meitu istabā bija vēl uguns.
«Iesim pie šām,» Edgars uzreiz sacīja. «Pēc jūsu stāstiem, šī Minna līdzinās manam poļu skuķam. Es gribētu redzēt: vai tā ir?»
«Ko nu mēs visi trīs... ja tu labvakaru vien gribi padot, tad mēs pagaidīsim šepat ārā,» kučiers runāja, drusku saviebies.