«Nu labi, pagaidiet arī. Es tūliņ būšu atpakaļ.»
Viņš piegāja pie durvīm, kuras veda uz ķēķi un uz meitu istabu, atrada tās vēl neaizbultētas un nozuda aiz tām.
«Nu, un mēs?» sulainis pēc brītiņa vaicāja. «Vai iesim arī iekšā vai uz krogu? Iznākam viņa tikpat tik ātri nesagaidīsim.»
«Iet vien uz krogu,» kučiers atbildēja un pielika zīmīgi: «Ja viņš mums netiks priekšā, tad tas mūs gan vēl panāks.»
Un abi aizgāja.
* * *
Dienas sešas vēlāk Kristīnei pie vakara piķiera mazais dēls ienesa vēstuli.
«Kas tev to iedeva?» viņa vaicāja neskaidrā, ar zīmuli rakstītā adresē paskatījusēs.
«Tēvs lika atnest,» puika atbildēja. «Viens viņam to lejā krogā, iedevis.»
Mazais aizgāja. Kristīne apskatīja rakstu, kas izlikās Vīskreļa rokrakstam līdzīgs, atplēsa kuvēru, izlasīja zīmīti, kad tajā atradās, un saplēsa to.
Divas dienas pēc tam viņa atkal saņēma tādu pašu vēstuli. Šoreiz viņai to iedeva vecais Mikus, kas no lielkunga dabūja žēlastības maizi un ik dienas muižas pastu no tuvās dzelzceļa stacijas atnesa un turp nonesa.
Arī šo vēstuli Kristīne saplēsa.
Ceturto vēstuli saņēmuse, viņa ilgāk nevarēja savaldīties. «Pēc pulksten pusdeviņiem,» kā vēstulēs bija ziņots, viņa vakarā apmetās lakatu ap pleciem un izgāja ārā. Viņa piegāja pie kučiera istabas loga un redzēja zem īsā loga aizlaižamā uz galda kučiera rokas un tajās kādu grāmatu. Abas gultas bija tukšas. Ar dziļu elpas vilcienu viņa atkāpās no loga. Edgara nebija mājās, tātad viņš varēja būt tur... Viņa gāja tāļāk. Muižas kunga mājai tuvojaties, viņas kakls aizžņaudzās aiz uztraukuma... Tas nevarēja būt!... Meitu istabas logs bija aizklāts ar pelēku gardīni. Ne pa šaurāko šķirbiņu nevarēja ieskatīties istabā. Kristīne klausījās. Bet viņa nedzirdēja nekā cita kā šnākoņu ausīs un savas pašas sirds pārmērīgo pukstēšanu... «Te!... Skaļi, jautri smiekli... dziļa vīrieša balss... vai tā bij Edgara?... Nē, tā nebij!... Tā bij... nē!...» Kristīne drebēja.
Viņai bij jāredz, kas tas tāds bij.
Klusiem soļiem kā zagle viņa ielīda mājā un taustīja pēc meitu istabas durvīm. Viņa še vēl nekad nebij bijuse. Neaprakstāms riebums viņu sagrāba. Bet viņa taustīja tāļāk un atvēra tad pēkšņi durvis vaļā.
Uz galda dega lampiņa. Netāļu no krāsns sēdēja skuķis ar īsiem, brūniem matiem un brūnganiem, rožainiem vaigiem. Edgars viņai pretim, ačgārni, ar krēsla atzveltni sev priekšā, vienu roku uz krēsla atzveltnes, otru pie skuķa auss, kurā sudraba auskars spīdēja.
* * *
«Mamm,» Kristīne sacīja, atkal ienākuse istabiņā un nomezdama lakatu uz krēsla, «vai tu domā, ka Akmentiņš mani vēl ņemtu?»
Vešeriene, kura ar kaut kādu lāpāmo darbu bija nopūlējusēs, nolaida rokas klēpī.
«Kas? Kas?» viņa izsaucās sabijusēs.
«Es prasu, vai tu domā, ka tagad Akmentiņš mani vēl ņemtu?» Kristīne atkārtoja tādā pašā cietā, neskanīgā balsī.
«Kas tad nu noticis! Kristīn! Kāda tu izskaties! Kur tu biji? Stāsti! Vai Edgars?....Vai viņš atkal?...» Māte stomījās un piecēlās.
«Neprasi, kas noticis. Mamm, tev taisnība: Edgars ir nekrietns, nelabojams cilvēks. No šī acumirkļa viss ir beigts: Es iešu pie Akmentiņa.»
Vešeriene gluži apjuka. Viņas lielākā vēlēšanās bij bijuse šos vārdus dzirdēt no Kristīnes mutes, viņa klusībā bij cerējuse līdz šim acumirkļam, ka Kristīnes prāts pēdīgi tak vēl grozīsies un viņa Edgaru atstās, un nu, kad tas notika, viņa nezināja, ko teikt. Viņa sajuta, ka Kristīne bija nāvīgi ievainota, un viņas mātes sirds saspiedās sāpēs līdzi.
«Kas tad noticis?» viņa čukstēja bailēs. «Stāsti jel!»
«Tātad tu domā, viņš neņems?» Kristīne runāja, it kā mātes vārdus nemaz nedzirdējuse.
«Ak, kas nu par neņemšanu, par ko tad neņems! Cik ilgi atpakaļ tad ir, ka vēl še bija! Un, kad ar mani tiekas, tad nemaz nevaru tikt vaļā,» vešeriene runāja, neturēdama par vajadzīgu piezīmēt, ka arī viņa allaž pret Akmentiņu visai laipni bija izturējusēs. «Bet kā tad tik pēkšņi - -»
«Nu tad ej, mamm, un atnes no Asta madāmas papīru un spalvu, un tinti, es viņam tūliņ rakstīšu.»
«Tūliņ? Šovakar?... Kristīn, nesteidzies nu tā. Rakstīsi rītā, kad drusku būsi apmierinājusēs.»
«Ja tu gribi, lai viņu precēju, tad ej. Rītā jau varbūt būšu citādāk apdomājusēs.»
Vešeriene vilcinājās. Viņa baidījās, ka Kristīne pārsteigsies, viņa baidījās, ka viņa savu vārdu atkal atņems atpakaļ. Tad viņa aizgāja pēc rakstāmām lietām. Kad divi saprātīgi cilvēki saprecējas, tad tak viņu dzīve nekad nevarēja būt tik nelaimīga, kā kad viens no tiem bij Edgars. Lai tādēļ notika, kā Kristīne gribēja.
No Asta madāmas atnākuse atpakaļ, vešeriene prasīja:
«Ko tu viņam rakstīsi?»
«Lai viņš pie manis nāk precībās.»
«To? Bet tas tak meitai... vai tas tik meitai klājas?»
«Vai tad citi vien drīkst darīt, kas neklājas!» Kristīne skarbi iesaucās, nosēdās un rakstīja:
«Līdz šim es nelikos Jūsu nodoma noprotam, tādēļ ka man bija cita cerība. Tā nu pilnīgi iznīcināta, un es esmu brīva. Es esmu ar mieru kļūt par Jūsu saimnieci, ja Jūs vēl tāpat domājiet kā tad, kad šīs rindiņas vēl nebijāt lasījuši.
Kristīne Goba.»
«Šo vēstuli tu rītā aiznesīsi uz Ķezberiem,» viņa sacīja, papīru ielikdama kuvērā. «Ja viņš prasa, kad lai tas nāk, tad saki, tu domā, jo drīzāk, jo labāk. Stāsti viņam arī par Edgaru, viņš tikpat kaut ko par to lietu būs dzirdējis. Bet, lūdzama, mamm, neizpušķo nekā.»
Viņa nolika vēstuli vešerienes priekšā uz galda un apgulās.