Vešeriene noskatījās brīdi baltajā kuvērā, pacilāja to, un viņas acis pildījās ar asarām. Kad nu Kristīne tomēr kļūtu nelaimīga?... Cik bāla, cik savāda viņa bija izskatījusēs, vēstuli rakstīdama... Saprecējas jau gan cilvēki bieži bez mīlestības, bez patikšanas, bet viņa bija tā izskatījusēs, it kā tā aiz naida pie Akmentiņa gribētu iet... Vai māte šādu savienošanos drīkstēja veicināt?
Nākošā rītā viņa ar Edgaru gribēja satikties. Viņa to negribēja ar Kristīni salabināt, bet viņai tā bij, it kā tai pirms gājiena uz Ķezberiem ar viņu būtu jāizrunājas. Bet Edgara nekur neredzēja, uz brokastu viņš nebij nācis.
Vešeriene saģērbās uz iešanu.
«Vai tev vēl kaut kā nav ko teikt?» viņa mīļi prasīja Kristīnei. «Vai varbūt... tai grāmatā... vai tu tur vēl kā nepieliksi?»
«Nē,» Kristīne atbildēja. «Ej vien.»
Pēc pusdienas Akmentiņš vešerieni atveda uz muižu atpakaļ. Viņš sasveicinājās ar Kristīni nedroši un kaunīgi, bet saņēmās drīzi, kad ar viņu bija atstāts viens pats. Viņš pateicās Kristīnei, ka viņa nodomājuse savu likteni savienot ar viņu, un sacīja, viņš droši zinot, ka viņa viņu reiz mīļošot, jo viņš pēc viņas mīlestības dzīšoties ar visu savu spēku. Viņš izskatījās ļoti žirgts, viņa veselīgais ģīmis un viņa acis mirdzēja laimē. Ar smalkjūtību viņš prata vārdus tā likt, ka tie Kristīnei nesāpēja, bet mēģināja tomēr, lai gan ar lielu apdomību, viņai jau cik necik tuvoties. Viņš izturējās līdzīgi zēnam, kas ilgi dzenātu putniņu pēdīgi dabūjis rokā un nu nevar noturēties savā priekā, salauztos spārnus ar maigu roku nenoglaudījis.
Kristīne saņēma visus spēkus un izturējās laipni pret laipno precinieku.
Pēdīgi viņš vaicāja, kad Kristīne vēloties, lai tiktu kāzas dzertas.
Vai tas pēc trim nedēļām jau būšot iespējams?-Kristīne vaicāja pretim.
«Pilnīgi,» Akmentiņš atbildēja, un tad tika nospriests pēc trim nedēļām svinēt kāzas.
Vēl tai pašā dienā Kristīne, minēdama iemeslu, baronu lūdza, lai viņu atlaižot no dienesta un pielika, ka viņa līdz kāzām gan vēloties palikt vietā, jo nekas sevišķs priekš tām neesot jāsagatavo.
Barons ar to bija mierā.
Visā muižā sacēlās liela izbrīnēšanās par Kristīnes saderināšanos. Neviens par Akmentiņu nebija iedomājis.
«Viņai nu ies labi,» kučiers sacīja uz sulaini ar saldenskābu ģīmi.
«Tjā,» sulainis atbildēja. «Bet pateikties viņa mums par to nepateiksies. Ko tad Edgars saka?»
Ko Edgars sacīja, to kučiers nezināja. Viņš ar viņu tā drusku bija mēģinājis pajokoties par dažu ļaužu izirušām cerībām, bet bija no Edgara ar tik briesmīgām acīm ticis uzskatīts, ka bija apklusis. Divas dienas Edgars tikai pusdienā vien uz «kalnu» aizgāja ēst, rīta un vakara reizes tāpat palaizdams garām. Bez vajadzības viņš nespēra ne soļa iz staļļa, gulēja stundām ar vaļējām acīm savā gultā un staigāja tad atkal stundām stallī pa zāģa skaidu apkaisīto grīdu; nostājās pie viena vai otra loga, bungoja ar pirkstiem uz viņu drāts restēm un staigāja no jauna pa garo stalli no viena gala uz otru, no viena gala uz otru.
Ar Kristīni viņš nesatikās. Pie galda viņa nebija redzama, jo viņš ēda vai nu papriekšu vai vēlāk, un ārā viņa reiz bija apgriezusēs, Edgaru ieraudzīdama pretim nākam. No tās reizes Edgars pasteidzās viņai jau pa lielu gabalu griezt ceļu.
Tā tas dzīvoja kādu laiciņu. Tad viņš iesāka dzert. Vakaru pēc vakara viņš streipuļodams no kroga pārnāca mājā un dauzījās ap staļļa durvīm. Viņa ģīmis izkritās un dabūja melnīgsnēju plutu, lielās, zilās acis likās kļuvušas vēl lielākas, un tajās zibēja gluži bīstama uguns. Daiļums un nedaiļums, kas Edgara ģīmī savrup bija mituši, likās saplūduši kopā un deva viņam sevišķu, neaprakstāmu izskatu.
Kādā dienā Asta madāma viņu pēc pusdienas iesauca savā istabā.
«Mīļo Edgar,» viņa sacīja laipni pārmetošā balsī, «man ar jums jābaras. Es dzirdu, jūs atkal stipri dzeriet.»
«Jā, madām. Es dzeru. Tiesa gan. Stipri.»
«Redziet nu! Par ko jūs tā dariet? Jūs tak tik smuki bijāt uzsākuši kārtīgi dzīvot. Un nu atkal viss pagalam.»
«Nu viss pagalam. Jā, madām jums taisnība, madām. Nu atkal viss pagalam. Tādēļ es dzeru.»
«Mīļo Edgar, caur to nekas nelabosies.»
«Vai es ko gribu labot? Es gribu izputēt no pasaules... noslīkt...»
Edgars dobji murmināja.
«Edgar! Edgar!» saimniece izsaucās. «Jums vien pasaulē nav bēdu! Ikkatram jācieš. Saņematies!»
«Es negribu... Esmu savu laimi saminis... tīšā prātā... es negribu...» viņš izgrūda un nokrita krēslā.
Saimniece noskatījās brīdi puiša samisušā, pārvērstā sejā, un dziļa līdzjūtība pārņēma viņas sirdi. Viņa piegāja pie Edgara un uzlika savu balto roku uz viņa pleca.
«Mīļo Edgar,» viņa sacīja, «es nu tevis agrāk nelaidīšu projām, kamēr man nebūsi apsolījies vismaz uz kādu laiku to dzeršanu atkal atmest. Es zinu, tu to apsolīsi vecajai Asta mammai, kas tevi še no pašām mazām dienām redzējuse uzaugam un dzīvojam. Un, ko tu apsolīsi, - es zinu, ka tu to arī turēsi.»
Edgars pacēla acis pret laipno, no baltās batista aubītes apņemto seju.
«Vai tad jūs man vēl ticiet, madām?... Man? Edgaram?»
«Es zinu, tu neesi slikts cilvēks. To es zinu, Edgar.»
«Madām! Jūs to sakiet! Labi, tad es vairs nedzeršu.»
Un no tās dienas Edgars vairs nedzēra. Viņš gulēja atkal kā sastindzis savā gultā, staigāja pa stalli un skaitīja, cik katra loga restēm caurumiņu.
Tā tuvojās laiks, kad Kristīnei Alaine bija jāatstāj.
Īsi pirms kāzām barons aizbrauca uz Rīgu pēc jaunas istabas meitas. Pusdienu paēduši, sulainis ar kučieru aizgāja uz krogu biljardu spēlēt. Edgars, kas ap pusdienas laiku baronu bija aizvedis uz stanciju, ēda vēlāk un viens pats. Durvis uz Asta madāmas istabu bija aizvērtas, un viņš aiz tām dzirdēja saimnieces un Kristīnes balsis.