Madāma uzteica kaut ko un skubināja Kristīni iet uz zāli un tur kādā spogulī paskatīties.
Kristīne pretojās.
Piepeši durvis atvērās, un viņa ienāca ēdamistabā. Viņa bija pilnīgā brūtes rotā. Smalka, balta kleite apņēma viņas stalto augumu, garš šķidrauts viņu ietina no galvas līdz kājām kā miglā, un uz galvas miglainā kronī šūpojās pat pāris mirtu zariņu. Ieraudzījuse Edgaru Kristīne kā satrūkusēs uz acumirkli apstājās un tad steigdamās izgāja ķēķī un nozuda aiz gaņģa durvīm.
Edgars viņai noskatījās pakaļ it kā kādai neticamai parādībai un nolaida tad acis. Gandrīz pie viņa kājām gulēja mirtes zariņš. Caur pēkšņo iekustēšanos viņš Kristīnei laikam no galvas bija nokritis un ar kleitas malu Edgaram tik tuvu pierausts klāt. Viņš noliecās, pacēla zariņu, nolika to savā priekšā uz galda un skatījās viņā... Spīdošas, mazas, zaļas lapiņas, galotnēs drusku gaišākas un jau apvītušas... Un smalka smalka smarša... Edgars nodrebēja. Viņš uzrāvās stāvu un saberza zariņu savos pirkstos. Tad viņš iegāja ķēķī.
Tai pašā brīdī saimniece iznāca iz savas istabas.
«Edgar!» viņa sauca.
Bet Edgars jau bija pie gaņģa durvīm, atvēra tās un nozuda aiz tām.
«Edgar!» Asta madāma atkārtoja sabijusēs un steidzās viņam pakaļ. Bet durvis jau no iekšas bija aizbultētas.
«Edgar! Edgar!»
Bet neviens viņas nedzirdēja. Edgars zibeņa ātrumā barona ēdamistabā norāva zābakus no kājām, nometa tiem līdzās savus darba svārkus un gāja uz zāli.
Durvīs viņš apstājās.
Ar muguru pret lielu spieģeli, galvu nolikuse uz plīša pārvilkto sēdekli, Kristīne bija noslīdējuse uz tīģera ādas ceļos un gulēja kā nekustēdamās. Acu no viņas nenovērsdams, Edgars stāvēja un gaidīja, kad viņa piecelsies. Pagāja ilgs laiks. Pēdīgi iz barona rakstāmās istabas atskanēja pulksteņa sitieni. Kristīne pietrūkās un piecēlās.
Viņas acis bija sasarkušas, lai gan viņa nebija raudājuse, un viņas ģīmī attēlojās dziļāki sirdsēsti. Bet acumirklī šis iespaids pazuda, kad viņa Edgaru durvīs pamanīja. Lepnums un nicināšana parādījās viņas vaibstos, un it kā negribot viņas rokas savilka šķidrautu cietāk kopā. Tad viņa ar paceltu galvu un stingriem soļiem gāja uz durvīm.
Bet Edgars neatkāpās, lai viņu palaistu garām. Mazliet rokas paceldams un Kristīnes saltajās acīs skatīdamies, viņš sacīja:
«Kristīn!»
Klusām, drebēdamas skaņas izzuda gaisā, Kristīne apstājās. Viss sāpju, nožēlošanas, mīlestības un žēlabu pārmērs, ko cilvēka sirds spējīga sajust, savienojās šai vienā nedrošā izsaucienā:
«Kristīn!»
«Ko tu gribi?» viņa pēc brīža ar pūlēm izgrūda.
«Es nezinu...»
«Tad ej nost!»
Bet viņš nekustējās un atkārtoja tikai: «Kristīn, Kristīn...» Un tad pielika: «Kristīn, paklausies manī.»
«Ne tev man vairs kas sakāms, ne man vairs tevī jāklausās. Viss ir beigts. Laid!»
«Kristīn!... Es zinu, ka viss beigts, ka viss par vēlu. Es zinu, ka še stāvu kā suns tavā priekšā... un tomēr... tomēr... Kristīn... Kristīn!»
Viņa balss aizrāvās, veltīgi viņš sakoda zobus, viņš sāka šņukstēt un saļima uz krēsla pie durvīm.
Kristīne grīļojās. Viņas acis aptumšojās, un lēnām viņa aizvilkās uz logu, atspaida meklēdama.
«Ej projām!» viņa dvesa. «Ej projām! Es lūdzu!»
«Es nevaru!» Edgars atbildēja. «Man ir jārunā, citādi mani kas nožņaugs... Kristīn, tu mani gribi iegrūst ellē!»
«Es?» Kristīne iesaucās, un viņas acis iedegās liesmas.
«Es?... Pie visa tu, vienīgi tu pats esi vainīgs! Un nākt un par mani žēloties!... Ak tu necilvēks!»
«Tev taisnība,» Edgars sagrauztā balsi runāja. «Es esmu pret tevi necilvēks... zvērs... velns... Bet es tevi mīļoju. Es to nevaru izteikt... Esmu pret tevi kā suns... daru tev sirdsēstus un tomēr... Kristīn, es esmu tāds un nevaru citāds būt.»
«To jau sen esmu sacījuse! Bet tu arī negribi! Tu nevari, tādēļ ka tu arī negribi! Tu nevari tādēļ, ka tu nekad neesi gribējis!»
«Es esmu gribējis! Zvēru, ka šoreiz no visas sirds esmu gribējis!... Bet mani ir it kā velns, kuru nevaru un nevaru nomākt. Tas mani uz galvas iegrūž purvā atpakaļ, kad jau domāju: nu esmu izbridis malā.»
«Kādēļ tu man to tagad stāsti?» Kristīne vaicāja griezīgā balsī.
«Tādēļ, ka tavā priekšā gribu atzīties, kāds esmu... Tu saki, es esot pie visa vainīgs. Es esmu pie visa vainīgs. Bet to visu neesmu... ar nodomu gribējis. Es nevaru teikt, ka esmu kā bērns, kas nezina, tas ir slikti un tas ir slikti. Es zinu, kas ]auns, kas labs. Bet man uznāk tāds nelabs... tāda griba... un tad viss sajūk... aizmirstas... un tas sliktais izliekas tik labs... un es degu pēc tā... un turos pretim... un iegāžos... un beigts...»
Edgars nolaida galvu. Tad viņš tādā pašā sagrauztā balsī turpināja:
«Un tad es atkal atžilbstu... Manā sirdī deg žēlabas, ka es tavu mīlestību tā varēju apsmiet. Es prasu un prasu un domāju: «Kā tas varēja notikt?» - un nevaru to izskaidrot... Bet tu dusmojies par manu nelaimi. Tu gribi mani par to sodīt. Tīšā prātā - ne tā kā es - tu ģērbies brūtes uzvalkā, lai gan tu vēlējies, ka tā būtu tava miroņa rota... Kristīn, Kristīn, apžēlojies par mani un sevi un negrūd mūs abus postā!»
Kristīnes bālais ģīmis kļuva balts kā viņas rota. Viņa atspieda galvu pret loga rāmi un čukstēja:
«Ej projām! Edgar! Ej projām! Par vēlu! Ej projām!»
Bet Edgars runāja tāļāk:
«Šodien tava sirds ir smaga tikai aiz dusmām pret mani. Parīt tai būs tāds pats smagums kā manai. Tu būsi apsolījusēs un neturēsi vārda, tev būs jādomā par tavu vīru, un tu domāsi par mani... un domāsi, ka esi tikpat nekrietna kā es. Un neviena cilvēka lielīšana nelīdzēs...»