Iestenēdamās Kristīne rokas aizlika ģīmjam priekšā.
«Un tad tu dzirdēsi, kāds es būšu palicis,» Edgars runāja drebošā balsī. «Es esmu slikts cilvēks, es tev darītu raizes, bet es tevi mīļotu... mīļotu... un tu mani tā vadītu, ka es pavisam nenoklīstu. Bet nu es reiz gulēšu grāvmalē skrandās, un tu man ar divjūgu aizbrauksi garām. Un tava sirds būs tik salta un netaisna palikuse, tā pārvērtusēs, ka tu baznīcā pateiksies Dievam, ka viņš tev devis spēku izbēgt no tāda vīra un ka tu tik krietna... un... un tās būs beigas...»
«Nē, nē, nē!» Kristīne iesaucās un atvirzījās no loga nost, un žņaudza rokas. «Ko lai daru? Ko lai daru?»
Un tad tā bija, it kā kāda balss viņas sirdī pamostos un sauktu: «Mīļo!... Ja tev arī pie tam jācieš, mīļo, mīļo!»
Un viņa tuvojās Edgaram.
«Nu tad lai Dievs man palīdz...» viņa sacīja un gribēja tāļāk runāt, bet nevarēja.
Viņš paskatījās viņas ģīmī, pacēlās, tuvojās viņai gausi un iekustējās tā, it kā viņas priekšā gribētu noslīdēt ceļos.
Bet viņa viņam izstiepa savas rokas pretim, viņš satvēra tās, noliecās un spieda viņas vēsos pirkstus uz savām karstajām acīm.
RAUDUPIETE
Sēru zvanīšana baznīcas tornī, sēru dziedāšana kapsētā, pulks sērīgu ģīmju ap vaļēju kapu, kapā lepns, melns zārks, jauks puķu vaiņags uz zārka, bet asaras - nevienas...
Ko šodien gulda uz mūžīgu dusu?
Bagāto Raudupu saimnieku.
«Mūsu dzīvības laiks stāv septiņdesmit gadu jeb, ja kas ļoti stiprs ir, astoņdesmit gadu, un viņas labums ir grūtums un bēdas...» - tā mācītājs svinīgā balsī uzsāk savu runu un izskaidro šos Dieva vīra vārdus. Viņš stāsta par nelaiķi, ka arī viņa dzīvības labums bijis grūtums un bēdas, viņš stāsta par viņa ilgo slimošanu un vārgšanu, stāsta, cik lēnīgā, īsti kristīgā prātā nelaiķis visu panesis. Viņš runā par laicīgu mantu un ka nomirušajam Dievs tās papilnam bijis piešķīris, bet ka viņa sirds šai mantai visai nepieķērusēs, bet ilgojusēs pēc tās mantas, ko rūsa un kodes nesaēd un zagļi nevar nozagt... Viņš pēdīgi runā par pakaļpalikušo vārgulīti bāriņu par atraitnes sagrauzto sirdi un piesauc to, kas var noslaucīt visu atstāto asaras...
Un atraitne ar sagrauzto sirdi apklāj vaigu ar baltu lakatiņu - lai neviens neredzētu, ka viņai nav asaru, ko noslaucīt. Bet pakaļpalikušais vārgulītis bāriņš sēd kapa malā un pusbailīgi, pusziņkārīgi skatās uz zārku, un domā, un domā, un nevar saprast, kādēļ tēvu gulda tik dziļi zemē...
Svētīšanas vārdi noskan, mācītājs atkāpjas no kapa.
Četri puiši paņem lāpstas un tuvojas bedrei.
Viens nolīkstas pie mazā bāriņa auss, tanī iečukstēdams:
«Uzmet nu, Matīsiņ, tētam trīs saujiņas smilšu un paskaties vēl reizi uz zārku, nu tu viņa vairs neredzēsi.»
Bērns paklausa un vienaldzīgi iemet trīs saujiņas smilšu kapā. Tad puisis iedur lāpstu zemē, paceļ bērnu, iznes viņu iz bērenieku pulka un nosēdina uz kādas kapa kopas.
«Sēdi nu še, Matīsiņ, kamēr mēs aprokam tētu.»
Bērns, kas sevi labprāt liek nest, jo viņam vājas kājiņas, paskatās uz puisi un saka:
«Kārli!»
«Nu!»
«Paliec pie manis.»
«Paliec nu vien viens pats, man tagad nav vaļas, tūliņ būšu atpakaļ,» puisis saka un grib iet. Bet bērns viņa nelaiž. Te Raudupiete pienāk.
«Ej vien,» viņa saka, «es palikšu pie Matīsiņa.»
Kārlis aiziet un satver savu lāpstu.
Dobji lepnais zārks nodimd, dzeltenajām smiltīm virsū krītot. Vaiņags izirst un pazūd, kaps pamazām pildās ar zemēm. Bērenieku pulks dzied. Mazais Matīsiņš sāk raudāt.
«Kur Kārlis?» viņš prasa. «Lai Kārlis nāk!»
Māte viņu grib apmierināt un dod tam saldumus. «Es tavu saldumu negribu; ej nost, lai nāk Kārlis!» bērns gražodamies saka. Kārlis pienāk.
Matīsiņš satver Kārļa roku, Kārļam jāapsēstas Matīsiņam līdzās. Tā viņi tur sēd zem liela, nosūnojuša koka krusta: Raudupiete, Matīsiņš, Kārlis...
Kaps aizmests, kapa kopa aptaisīta. Raudupiete pieceļas un puško kapu brūklenāju vijām, starp kuru zaļajām lapiņām mirdz krāsotu ēveļu skaidu ziediņi. Tad visi atstāj kapu un iet uz vāģiem ārpus kapsētas.
Tur pa vecam ieradumam sniedz apkārt brandvīnu, bērenieki dzer un ēd smalku plāceni. Arī Raudupiete dzer un ēd pate ar savu roku pasniedz glāzi Kārļam, kas Matīsiņu iecēlis viņas vāģos.
«Es kopā ar tevi braukšu uz māju,» Matīsiņš saka, kad bērenieku pulks sāk posties uz promjāmbraukšanu. «Lai māte sēd tavā vietā tēta vāģos!» viņš runā par līķa vāģiem, ar kuriem Kārlis bij atbraucis.
Bet Raudupietes vāģos ir diezgan rūmes priekš trim. Visi trīs kopā viņi aizbrauc. Ceļā bērns iemieg. Raudupiete runā. Viņa runā drusku vairāk un drusku jautrāk, nekā tas atraitnei ar sagrauztu sirdi pienākas. Kārlis klausās, cieš klusu un nožāvājas pa reizei. To, par ko Raudupiete runā, to jau viņš sen visu zina. Viņš zina, ka Raudups bij bijis vecs, slimīgs vīrs un ka viņa sievai bij gājis diezgan grūti viņu kopjot; viņš zina, ka Raudupu saimniecība ir liela un ka Raudupietei bez vīrieša, padoma devēja, grūti būs iztikt; viņš zina, ka viņš bijis Raudupa vienīgais krustdēls un ka Raudupiete vēl nav pilnus trīsdesmit piecus gadus veca: bet kam viņam to visu vēlreiz dzirdēt?... Tikai kad Raudupiete iesakās, ka šai tagad naudas mājā neesot, ja varbūt Kārlis tūliņ gribot tos simts rubļus, kurus krusttēvs mirdams viņam novēlējis, viņš atbild:
«Lai nu tā nauda vēl stāv vien pie tevis, man tās tagad nevajaga, ja vajadzēs, tad vajadzēs tā uz Mārtiņiem.»