Raudupiete pamāj ar galvu.
«Bet tā ka tu arī uz priekšu tāpat nāc uz mūsu māju, kā tu līdz šim nāci,» viņa saka. «Apciemo slimā krusttēva vietā tagad viņa bāriņu. Tu redzi, kā Matīsiņš tevi iemīlējis.»
«Ir jau nu gan. Varēšu jau pa svētdienām atnākt...»
Viņi iebrauc Raudupēs.
Kāds mājas puisis saņem zirgu, Kārlis palīdz Raudupietei izkāpt no vāģiem un ienes Matīsiņu istabā. Istabā gaiss ļoti karsts un pildīts ar kapātu skuju smaršu.
Uz galda, kas velkas visgarām saimes istabas sienai stāv divi sieti ar novārītiem pelēkiem zirņiem - latviešu simboliskām asarām bērēs. Divas dienestnieces tagad noņem šīs asaras no galda un sāk to klāt vakariņām. Istaba pildās ar bēreniekiem. Daži paņēmuši no kapsētas skujas līdz uz māju.
«Nemirstiet, nemirstiet, vairs nav vietas kapsētā,» viņi saka uz jaunajiem; «mirstiet, mirstiet vēl ir vieta kapsētā!» uz vecajiem, kuri nav bijuši kapsētā, un sit viņiem ar skujām. Sitēji un sistie smejas.
Tad bērenieki. nosēstas ap garo galdu, sāk ēst, sāk dzert. Ik priekš četriem cilvēkiem uz galda stāv pudele stipra dzēriena. Dzēriens pudelēs plok, viesu sarunas metas diktākas, metas jautrākas, šad un tad kāds bērenieks tā iesmejas, ka istabas sienas notrīc...
Raudupiete arī sēd aizgaldē viņai iepretī Kārlis. Vai nu istabas karstais gaiss, vai stiprais dzēriens pie tā vainīgs, bet viņa vaigi ir sasarkuši, un viņš izskatās ļoti smuks.
Arī Raudupietei apmetas karsti...
Aptumst, kamēr visi viesi vēl nav paēduši. Zaļām vijām apvītos žuburainos koka lukturos, kuri istabās karājas pie griestiem, iedegas sveces. Ārā, pagalmā, laistās mēneša sudrabs. Pa istabām vecie dzer alu un groku un spēlē kārtis, pa pagalmu jaunie ļaudis staigā apkārt, triec... smejas...
Kādi pāri sāk dancot... bez mūzikas.
«Tā tik ir labi, tas tik ir prātīgi!» kāds vecis, iznācis no istabas, iesaucas no dzeršanas un lielas runāšanas pusaizsmakušā balsī. «Dancojiet, bērni! Dancojiet! Manās bērēs arī jādanco! Ko niekus pieraudāt... kas miris, tas miris... kad tikai ar godu bedrē!... Vecais Raudups bija labs cilvēks... nudie labs... bet viņš arī to pašu teica... viņš teica: «Ja grib, lai manas bēres dzer tik priecīgi kā kāzas.»
Pāris puišu tuvojas vecajam un prasa, vai nelaiķis patiesi tā runājis.
«Zināms, viņš tā teica,» vecis kliedz, «es taču neiešu viņa bērēs viņu apmelot.»
«Nu tad jau mēs droši vien varam dancot. Skāde, ka nav spēlmaņa... Vai kādam mājas puišam nav vijoļu vai harmoniku?»
Vienam mājas puišam ir harmonikas. Viņam tās jāņem no skapja laukā un jāsāk spēlēt. Jaunie sāk dancot. Arvienu vairāk pāru sāk griezties pa pagalmu.
Arī Kārlis danco. Pie dārza vārtiņiem atspiedusēs, Raudupiete redz, ka viņš veikli danco un ka tādēļ meitas ar viņu labprāt griežas. Viņa pievirzās dancotājiem tuvāk.
Te kāda balss sauc Kārli. Matīsiņš esot pamodies un kliedzot pēc viņa. Kārlis palaiž savu dancotāju vaļā un ieiet saimnieku guļamistabā. Uz galda deg tauku svece. Raudupa gultā guļ aizmigušas divas vecas māmiņas, Raudupietes gultā Matīsiņš sēd un raud. Balsu troksnis blakus istabās un harmoniku skaņas pagalmā viņu uzmodinājuši un satricinājuši viņa smalkos jutekļus.
Kārlis nosēstas uz gultas un apmierina bērnu. Bet bērns vairs negrib aizmigt, un Kārlis vairs nevar tikt pie dancošanas.
Pēc brīža Raudupiete ienāk.
«Gulsties nu gultā un guli,» viņa pavēl Matīsiņam, bet Matīsiņš neklausās, paskatās ar lielām, platām acīm Kārlī un pieglauž savu galviņu vēl tuvāk pie viņa krūtīm.
Raudupiete pieiet pie skapja. Skapī stāv vīns, tumšs, sarkans, saldens Ungārijas vīns, ko ārsts Matīsiņam novēlējis dzert, skapī stāv maza zāļu pudelīte, iz kuras Raudups vakaros pa pilienam iedzēra, kad nevarēja aizmigt, Raudupiete pakuļā pudelīti: tanī tikai maza maza pilīte vien vairs iekšā. Viņa to iepilina vīna glāzē, pielej glāzi līdz pusei ar vīnu un pienes to Matīsiņam.
Matīsiņš labprāt dzer spēcinošo, saldeno vīnu. Arī tagad viņš to iedzer un ir pēc desmit minūtēm cieti aizmidzis.
Kārlis bērnu viegli iegulda gultā, apsedz viņu un grib aiziet. Bet, Raudupietes piesaukts, viņš paliek stāvam.
«Še pasmeķē tu arī no šī vīna,» viņa saka un pielej glāzi līdz malai pilnu. «Dzer!»
Kārlis neliekas lūgties. Viņš iztukšo glāzi līdz dibinam.
«Bet tad ta gards!» viņš izsaucas un atdod glāzi Raudupietei atpakaļ.
«Gards? Nu tad vēl vienu. Uz otras kājas.»
Puisis dzer, pateicas un atstāj istabiņu. Raudupiete ielej arī sev vienu glāzi un tad aizslēdz skapi.
Ārā izgājuse, viņa no jauna nostājas pie dārza vārtiem. Harmonikas skan vienā skanēšanā, un dancotāju pilns pagalms... Pat daži vecīgi pāri griežas...
Bet neviens veiklāki par Kārli; šis lido kā putns...
Piepeši viņš pienāk pie Raudupietes,
«Vai tu arī negribi dancot?» viņš it kā jokodamies vaicā. Viņa acis kvēlo kā ugunīgais vīns, ko tas nupat dzēris.
«Palūkosim arī,» Raudupiete atbild.
Kārlis pārsteigts ieskatās Raudupietē un tad iet ar viņu uz pagalma vidu.
Raudupiete danco ar Kārli - un uz tikko aizmesta kapa mēneša stari auž sudrabotu šķidrautu...
* * *
Liela liela Raudupēs saimniecība, grūti grūti Raudupietei bez saimnieka iztikt. Iet viņa uz tīrumu apraudzīt puišus, slinko meitas pa māju; strādā viņa ar meitām pa māju, slinko puiši tīrumā. Un kaut tikai viņi tur vēl slinkotu vien! Bet neprašās iesēj linus miežu un miežus linu zemē un griķus tur, kur kartupeļi būtu jāstāda, un izjauc mirušā saimnieka līdz šim tik stingri ieturēto sēšanas kārtību. Viņi sēj zem ecēšas, kur būtu zem arkla jāsēj, un otrādi, un, kad Raudupietei tas neliekas esam pareizi un viņa pasaka kādu vārdu, tad dabū atbildi: «Saimnieks arī tā darīja, saimnieks arī gluži tā teicās darīt.» Un Raudupietei, kura agrāk gar zemes darbiem tikpat kā nemaz nav nodarbojusēs, jācieš klusu un jātic...