Sviesta piekrājas pilns pagrabiņš. Kas lai brauc uz pilsētu? Raudupiete gan zin ceļu uz Rīgu, reiz viņa kopā ar vīru bij bijuse Rīgā, bet pa to laiku mājā kumeļš bij nosprādzis. Viņai vairs negribas otru reizi tik ilgu laiku no mājas būt projām. Gan puisis vienreiz, otrreiz aizbrauc kādam kaimiņam ar vezumu līdz uz Rīgu, bet Raudupietei liekas, ka viņš katru reizi pāri rubļu mazāk pārnes mājās, nekā pats Raudups to būtu darījis.
Raudupiete sūdz savas bēdas saviem aizstāviem. Aizstāvi smejas.
«Ņem iegātni,» viens saka.
«Jā, jā, ņem iegātni,» otrs apstiprina. «Tik liela saimniecība jau bez kārtīga vadītāja lāgā nevar pastāvēt.»
Raudupiete nosarkst.
«Iegātni ņemt, kamēr vēl pirmā vira kaps ar zaļu velēnu nav apaudzis?...»
Bet liela liela Raudupēs saimniecība, grūti grūti Raudupietei bez saimnieka iztikt. Saime top jo dienas jo pārdrošāka un nepaklausīgāka, Raudupietei no jauna jāpavēsta aizstāvji uz Raudupēm un jāgriežas pie viņiem pēc padoma.
«Es jau tev teicu, ņem iegātni,» viens saka.
«Un es sacīju, ka tik liela saimniecība bez kārtīga vadītāja nevar pastāvēt,» otrs piebilst.
Raudupiete nosarkst.
«Kad jau nu jūs tā sakiet, sakiet... varu nu arī ņemt... Bet kas pie tādas vecas atraitnes gan nāks?»
Aizstāvi smejas.
«Ta tad veca! Mēs paši tevi ņemtu, ja varētu.»
Bet aizstāvi nevar. Jo viņi jau sen atzinuši, ka nav labi cilvēkam būt vienam. Bet viņi Raudupietei liek priekšā vīriešus, kurus viņa varētu ņemt iegātņos: Micpapu Mārci, Šļakanu Sprici, Čučakoku Pieteri, Švaukstu Andžu, Kvēpiņu Krustiņu un Bezbenu Brenci - katrs trīs, veselu pusduci, jo vīriešu, kas Raudupēs labprāt nāktu iegātņos, patiesi nav trūkums.
Bet Raudupiete izbrāķē visu pusduci.
Pirmie divi piedzeras par daudz bieži, otrie divi spēlē uz naudu un nav saticīgi. Kvēpiņš ir bagāts muļķis, un Bezbenu Brenča Matīsiņš nevar ieredzēt.
«Bet man taču nevajaga vīra vien, bet arī bērnam tēva.»
«Tiesa gan,» aizstāvi viņai atsaka pretī, «bet kur lai tādu ņem, kas tev patīk un Matīsiņam arī būtu pa prātam?»
Te Kārlis ienāk Raudupēs. Viņš gandrīz ik pārsvētdienas nāk uz Raudupēm, bet no krusttēva bērēm vēl nav bijis saimnieku galā. Viņš kavējas ar Matīsiņu pa lielo istabu, ārā, pagalmā, šur tur, bet tik saimnieku istabās vien viņš neiet. Bet šodien, izdzirdis, ka saimniecei viesi, viņš nepaliek lielajā istabā, bet iet tāļāk iekšā.
Priecīgi Matīsiņš Kārļam klibo pretī, apķeras viņam ap kaklu un pieglauž savu vaigu pie viņa.
«Ak tu - kam tu viņsvētdien nenāci? Nu tev par to līdz vakaram pie manis jādzīvo,» viņš saka.
Kārlis apklusina bērnu un sasveicinās ar saimnieci un viņas aizstāviem. Tad viņš apsēstas, paņem bērnu klēpī, sāk ar aizstāviem sarunāties un būvē Matīsiņam kāršu mājiņas.
Vēlāk aizstāvi iet apskatīt Raudupu tīrumus. Matīsiņš grib iet līdz, tas ir, grib, lai Kārlis viņu nes. Māte norāj bērnu par tādu uzgribēšanu, bet Kārlis paceļas un iet ar bērnu aizstāviem līdzi.
Raudupu lauki stāv labi, lai gan sēkla nepareizā vietā iekaisīta, Raudupiete var cerēt uz bagātu ražu.
Raudupu lauki ir lieli, Kārļa spēcīgā roka piekūst, Matīsiņu ap tiem apnesot...
Atkal mājā pārnākušiem, viesiem bagāta maltīte smaršo pretī. Paēdis Matīsiņš apmiegojas un iet nosnausties. Kārlis nogaida, kamēr viņš aizmieg, un tad aiziet.
Aizstāvi paliek Raudupēs. Viņi spriež par Kārli un nevar viņu nolielīt vien. Raudupiete klausās.
Pēdīgi viens iesaucas:
«Bet vai zini ko, saimniec? Ņem taču Kārli iegātņos! Ta tad tev būs vīrs!... Kas par to, ka viņš Gaiļos dzīvo par puisi un ne par saimnieku un jaunāks par tevi! Es uz šādām lietām nemaz neskatītos.»
«Un cik mīļš viņš Matīsiņam un, kā liekas, Matīsiņš arī viņam!» otrs runā. «Es tavā vietā nudie citu nevienu neņemtu kā Kārli.»
Raudupiete nosarkst līdz ausu galiem.
«Vai tad nu Kārlis mani ņems?» viņa saka. «Tik glīts puisis... vai tad viņš nu gribēs atraitni... var izmeklēties meitu - skaistu skaisto.»
Aizstāvi sāk smieties.
«Skaistu skaisto gan, bet nevienu tik bagātu kā tevi... Nupat viņš vēl teica, ka tavus laukus bijām apstaigājuši, Raudupes esot gatava pusmuiža... Un viņam negribētos kļūt pa šīs pusmuižas saimnieku?... Par tādu muļķi viņu turēt tīri grēks.»
«Nu, apdomāšos, kas būs darāms,» Raudupiete runā.
«Apdomājies, apdomājies un tad dari prātīgi.»
* * *
Raudupiete ir apdomājusēs.
Kādā dienā viņa atnes no drēbju klēts lielu nastu svētdienas drēbju un sāk savā istabā ģērbties un rotāties.
«Kur tu brauksi?» Matīsiņš jautā, kas, savas vājās kājiņas krustiski vienu pār otru salicis, pie ieres zemē sēd un savam lellim šuj bruncīšus.
Māte skatās spogulī, nopūlējas ar taisnas šķirtnes pāršķiršanu un neatbild bērnam nekā.
«Kur tu brauksi, memmiņ?» bērns pēc brīža atkārto, bālās, izdilušās rociņas salikdams klēpī.
Raudupietei atkal nav vaļas atbildēt. Viņa skatās spogulī kurš zīda lakats viņai labāk stāv pie ģīmja - vai dzeltenais vai baltais? Vai brūnais ar rozā jeb vai pelēkais ar sarkanajām puķēm?
«Mīļo memmiņ, saki taču, kur tu brauksi?» zēns lūdzas, noliek savu šuvekli pie ieres zemē un šļūc uz istabas vidu.
«Nenāc nu atkal zem kājām!» māte iesaucas, pelēko lakatu ar sarkanajām puķēm siedama ap galvu. «Paliec nu turpat pie ieres. Kur braukšu? Uz ciemiem braukšu, un, ja tu mājā būsi bijis rātns, tad tev arī kaut ko par to atvedīšu.»