«Kā tavs lakats čaukst, memmiņ! Dod man to aptaustīt, vai tas mīksts.»
«Aptaustīsi vēlāk, tev tagad netīri pirksti, nezin kad mazgāti,» māte atbild un pošas tāļāk.
Matīsiņš atkal nosēstas pie ieres un paņem šuvekli rokās. Šūšana nu gan nav nekāds darbs priekš puikas, bet ko tādam vārgulīšam citu lai dod ko kavēties? Uz naža kādreiz var uzkrist un sadurties, viņš jau par daudz nestiprs uz kājām, adata taču lielu nelaimi nevar padarīt.
«Nu tu esi smuka,» bērns runā, mātē skatīdamies, kad tā pēdīgi saģērbusēs.
«Vai esmu?» saimniece iesaucas un ieskatās vēl reizi spogulī.
Un, uz durvīm iedama, viņa nolīkstas pie Matīsiņa un dod viņam zīda lakata stūri, ko aptaustīt.
Matīsiņš pieliek smalkos pirkstus pie lakata, skatās ar savām lielajām, zilajām acīm mātē un jautā:
«Ko tu man atvedīsi no ciemiem, memmiņ?»
«Redzēsim, redzēsim,» māte atbild.
«Kaut ko smuku?»
«Nu, kaut ko smuku.»
Saimniece nosarkst. Viņa nesaņem jautājuma tik nevainīgā prātā, kādā tas izrunāts, iziet ārā, iesēstas pie durvīm stāvošos vāģos un aizbrauc.
Ceļš, pa kuru viņa brauc, noved uz Gaiļiem.
Gaiļos slauka skursteni, Raudupietei sētā iebraucot. Jumta galā garš, nokvēpis vīrietis lokās, šad un tad skurstenī iekliegdams īsu pavēli.
Raudupiete pazīst skursteņslaucītāja balsi. Viņa izkāpj no vāģiem un piesien zirgu. Savāds nemiers piepeši viņu pārņem.
Viņa ieiet istabā, saimnieku galā.
Pusstunda aiztek, kad Gaiļu māte iznāk no saimnieku istabas, pieiet pie Kārļa, kas pašulaik kvēpus no istabas taisās nest ārā, un saka, lai nu kvēpu nešana paliekot, lai Kārlis ātri nomazgājoties un ienākot saimnieku istabā, Raudupiete ar viņu gribot runāt.
Ko Raudupiete viņam gribot teikt, to šis arī nokvēpis dzirdēšot, Kārlis atbild smiedamies, ausis šim neesot aizkvēpušas.
«Cilvēks!» Gaiļu māte klusām iesaucas un uzsit Kārļam viegli uz pleca. «Ej nu drīzi nomazgāties! Vai tu nemaz nenojēdz, kādēļ Raudupiete šurp atbraukuse? Viņa tevi grib precēt!»
«Ujā!» Kārlis iesaucas un atplēš acis. «Precēt!... Tad saki, ka manis nav mājā. Es neiešu jūsu istabā.»
Gaiļu māte purina galvu.
«Nevaru teikt, ka tevis nav mājā, viņa tevi jumta galā redzējuse un pazinuse... Bet kādēļ tu negribi iet iekšā? Vai tev kauns? Ej vien droši, es jau tev neiešu līdz.»
«Man negribas ar Raudupieti tikties,» Kārlis atbild.
«Bet kādēļ tad ne? Kārli, tu taču nebūsi muļķis un -»
«Es viņas neņemšu,» Kārlis pārtrauc saimnieci. «Nudie es viņas neņemšu, lai viņa dara, ko grib. Esi tik laba un saki, ka biju gan mājā, bet ka nupat esmu izgājis.»
«Ej nu, neblēņojies! Dari, kā zini, bet izrunāties ar Raudupieti tev jāizrunājas vien ir. Ja viņa šoreiz ar tevi netiksies, tad brauks atkal citā reizē šurp. līdz jau tevis tūliņ nevedīs.»
«Nu tad iešu ar,» Kārlis pusspītīgi iesaucas. «Bet tāpat, kāds esmu, nemazgājies, lai Raudupiete no mana izskata sabīstas un brauc tāļāk vīru meklēt.»
Bet tās ir pavisam citas jūtas nekā bailes, kas atspīd Raudupietes ģīmī, kad viņa Kārli ierauga ienākam. Tur stāv pie durvīm garš, zaļoksnis puisis, melns kā velns un tomēr visā melnumā - vai it īpaši tādēļ - skaists kā eņģelis. Viņa maģenīt nodreb.
Kārlis smīn puskaunīgi, puszobgalīgi, pakāsējas un saka: «Labdien!»
«Labdien!» Raudupiete atņem. Viņai uzreiz tā ir, kā kad viņai kaklā kaut kas būtu aizspriedies.
Mazs klusums. Kārlis atsēstas uz krāsns mūra.
«Kurš tad nu no mums lai papriekšu iesāk runāt?» viņš beidzot saka. «Laikam man jāvaicā, ko Raudupu māte no manis gribēs.»
Raudupu mātei... Karsti Raudupietei asinis sakāpj galvā. Par Raudupu māti Kārlis viņas līdz šim vēl nekad nav saucis, tikai par saimnieci vien. Kādēļ viņš to tagad dara?... Bet viņa saņemas. Jo mazāk vārdu šinī lietā runā, jo labāk ir. Un viņa saka:
«Ko tad nu daudz no tevis gribēšu... Tu gan varbūt jau būsi jutis, ko no tevis gribēšu... Man žēl, ka tevi še ar skursteņu slaucīšanu nomoka. Es tevi gribētu ietaisīt par saimnieku.»
«Tad jau nu Raudupu māte ar mani gan labi nodomājuse,» Kārlis atbild un nolaiž acis, un skatās uz savām nokvēpušajām rokām, «bet nezin vai man par saimnieku nebūs vēl grūtāk nekā par skursteņslaucītāju. Skursteņslaucītāja amatu protu, par saimnieku vēl nekad neesmu bijis.»
«Nu, kad tev piesolu saimnieka vietu, tad taču arī gādāšu, ka par saimnieku topi izskolots,» Raudupiete atbild. «Domāju, ka būsi ar mieru, kad es pate tevi izmācīšu...»
Ka viņu saruna ņems šādu virzienu, to Kārlis bija zinājis, bet, kad nu viņam jādod izšķirošā atbilde, viņš apkaunas un vilcinās.
«Nu ko tu uz to saki?» preceniece jautā un smīn jauki.
«Nu tad, kad viņa grib, grib - došu viņai arī skaidru atbildi,» Kārlis domā un saka: «Kā es saprotu, tad Raudupu māte vēlas, lai es Raudupēs ejmu par iegātni... Raudupu māt, to nu gan nevarēšu.»
Tā ir atbilde, kādu Raudupiete pavisam nav sagaidījuse.
«Nevarēsi?» viņa it kā sabijusēs atkārto. «Kādēļ tu nevari, Kārli?»
«Nu, mēs jau nederam kopā. Tu bagāta lielmaniete - es nabaga kalpa puisis, apdomā, ko pasaule teiks, kad mēs saprecēsimies.»
Raudupiete pasmejas.
«Pasaulei Kas man daļas gar pasauli! Lai tā runā, ko grib, vai mēs tādēļ nevaram darīt, ko gribam? Pasaules valodās klausīties ir tikpat kā vējam līdzi skriet, kas pasaules valodās klausās, tas tāļu netiek.»
«Ir jau nu gan tiesa, bet tomēr... Raudupu māt... nevaru uz Raudupēm iet,» Kārlis atbild.
Raudupiete pieceļas.
Ko tas Kārlis tur runā? Vai viņš tikai tā joko vien, jeb vai viņš runā no tiešas? Nē, no tiesas viņš taču nevar runāt, Raudupietei iekrīt prātā viņas aizstāva vārdi: par tādu muļķi viņu turēt būtu grēks, un viņa pieiet pie Kārļa un grib viņam nosēsties līdzās.