«Ej nu, ej, nerunā nu tā,» viņa saka, «nepretojies nu tik daudz.»
«Kas tur nu ko pretoties!» Kārlis atteic un aizvirzās pēkšņi tāļāk. «Nenāc nu tik tuvu un nenomelno savu drēbju pie manis.»
Bet Raudupiete neklausās un nosēstas uz mūriņa Kārļam līdzās.
«Nu jā, kad tur nav ko pretoties, kādēļ tad tu pretojies un nesaki skaidri, ka nāksi uz Raudupēm?»
«Bet to taču tev jau skaidri sacīju, ka nevaru iet.»
«Vai tu to no tiesas runā?»
«No visas tiesas gan, Raudupu māt.»
Raudupiete nosarkst un nobāl, un lūkojas skaistā puisi, kas savas acis piegriezis zemei... prasts puisis atraida bagātās Raudupietes roku... Kauns un žēlabas viņu piepeši pārņem, tikai ar lielām pūlēm viņa savu balsi var savaldīt, lai tā netrīc, sakot:
«Tu mani priekš sevis laikam turi par vecu?»
«Kas nu par vecumu! Es jau arī reiz būšu vecs.»
«Nu tad laikam par nesmuku?»
«To arī ne. Priekš manām acīm tu nemaz neesi tik nesmuka.»
«Nu kādēļ tad tu manis negribi? Viena iemesla taču vajaga būt, kādēļ tu liedzies nākt uz Raudupēm.»
«Taisnību sakot, viena lieta jau nu gan ir, kādēļ tevis nevaru ņemt,» Kārlis atbild un smīn. «Kad tās nebūtu - -»
«Kas tā par lietu?» Raudupiete ātri iejautājas. «Vai tev jau varbūt cita brūte?»
Kārlis mana, ka viņam, šo jautājumu dzirdot, asinis sakāpj vaigos; ir taču labi, ka viņš nav mazgājies. Viņš atmet ar roku.
«Cita brūte!»
«Nu kas tad tā par lietu var būt? Tu taču man to vari pastāstīt, Kārli... nudie.»
Kārlis pieceļas. Ko viņš šai uzbāzīgai sievai lai atbild, viņas neaizskāris? Kaunīgi viņš iebāž kvēpaino roku kabatā. Tur viņa pirksti pieduras pie maza, apaļa akmentiņa, ko tam Matīsiņš jokodamies svētdien iebāzis kabatā un ko viņš tur aizmirsis. Viņam kas iešaujas prātā.
«Nu, kad tu to iemeslu tik labprāt gribi dabūt zināt,» viņš saka un griežas uz durvju pusi, «es tev to arī varu teikt: man nepatīk būt par patēvu.» Viņš grib iziet.
Bet Raudupiete viņu satver aiz melnās rokas un nelaiž viņu laukā.
«Kā - Matīsiņa dēļ tu tā liedzies!» viņa iesaucas. «Kā tas var būt? Bērns mīlē tevi, tu bērnu, par ko tad tu nevari būt viņam par tēvu? Ej, ej, tas nav īstais iemesls, nelaidīšu tevis agrāk no istabas ārā, kamēr man īsto iemeslu nebūsi pateicis.»
«Bet tā tik ir nekaunīga,» Kārlis domā, un viņā sāk sacelties dusmas. «Nu viņa ar varu manu noslēpumu grib dabūt zināt... Bet tas jau nu par velti... Teikšu viņai tagad iemeslu, ar ko tai pietiks...»
Un dikti viņš saka:
«Ko tad tur nu arī liegties. Īstais iemesls ir tas, ka mājas, kurās tu mani apsoli ievest par saimnieku, pieder Matīsiņam un ne tev...»
Raudupiete palaiž Kārļa roku vaļā.
Spītīgiem soļiem puisis iziet no istabas.
* * *
Raudupiete pārbrauc mājās.
Ne vārda puišam nesacījuse, kurš piesteidzas saņemt un nojūgt zirgu, viņa ieiet savā istabā. Kā piekususe viņa tur nokrīt uz krēsla. Tavu nedzirdētu kaunu! Puisis, kam Dievs vairāk nekā nav devis kā drusku sārtuma vaigos, nonicinājis bagāto Raudupieti. Jā, bagāto - jo lai gan Matīsiņam pieder māja, tad tomēr Raudupietes daļa ir tik liela kā dažas saimniecības d i v a s kopā. To viss pagasts zina, to zina arī Kārlis, un tomēr viņš viņu atraida. Viņš tīko pēc vēl lielākas bagātības, tas muļķis, - kur viņš vēl vairāk mantas atradīs nekā pie Raudupietes?... «Smuks tu gan esi, puisīt, bet lielkungu meitas jau nu tevis tikpat neņems iegātņos...»
Raudupiete pārlaiž acis pār istabu. Kur Matīsiņš? Lellis vien ir pie ieres zemē, paša nav. Ērmotas domas viņai piepeši iešaujas gaivā: ja Matīsiņam būtu notikuse kāda nelaime, kamēr viņas nebija mājā!...
Viņa ieiet otrā istabā, paskatās Matīsiņa gultiņā. Ar lakatu apsedzies, bērns tanī aizmidzis guļ. Ģīmītis ir gaismai piegriezts, un Raudupiete redz, cik izdilis un cik bāls tas ir. Bet šoreiz bērna izskats Raudupietes nemaz nesakustina, kā tas citkārt mēdza notikt, nē, šis uzskats vēl pavairo rūgtumu viņas sirdī. Viņa novērš acis no bērna, noņem zīda lakatu no galvas un ieliek to skapī.
Skapja durvis iežverkstas, un Matīsiņš pamostas. Viņš uzceļas gultiņā sēdu, trin ar rokām acis un saka:
«Vai tu jau mājā, memmiņ? Redz, cik es biju rātns, memmiņ: es gulēju.»
«Jā, esi jau gan bijis rātns,» māte īsi atbild un grib skapja durvis aizvērt.
«Vai tu man arī atnesi kukuli?» bērns prasa.
Raudupiete atvelk atvilktni, kas zem skapja apakšējā plaukta atrodas, un izņem no tās graudiņu cukura.
«Še kukulis,» viņa saka un iesviež, turpat pie skapja stāvēdama, bērnam cukura graudiņu klēpī. Tad viņa aizslēdz skapi un iziet otrā istabā pārģērbties.
Nākošā naktī Raudupieti māc nelabi murgi. Beidzot tie pārvēršas dīvainā sapnī. Raudupiete stāv savā istabā, kura izkaisīta kapātām skujām un izspraudīta egļu zariem. Istabas vidū ir zārciņš, un zārciņā guļ bērns ar bālu, izdilušu ģīmīti. Bet pie loga - tai pašā vietā, kur viņš toreiz sēdēja, kad tas reizē ar viņas aizstāviem bija Raudupēs, - pie loga sēd Kārlis, smīn un māj Raudupietei ar roku. Un, priekā iekliegdamās, sieva dodas viņa rokās, apkampj skaisto puisi, un šis viņu skūpsta ar karstu muti. Te Matīsiņš zārkā sāk kunkstēt un raudāt, Kārlis satrūkstas un atgrūž Raudupieti no sevis nost. Raudupiete krīt, krīt uz bērna zārka un - uzmostas...
Matīsiņš raud un sauc pēc mātes.
«Kas ir?» māte dusmīgi jautā. Nu viņai tas bērns i sapnī vairs neļaus satikties ar Kārli. «Ko tu gribi?»
«Dzert!» bērns lūdzas ar sausu mēli.
«Dzersi rītā,» māte atsaka pretī, «guli tagad un nečīksti vairs.»
Matīsiņš apklus.
Tikai miegā viņš šad un tad sāpīgi ievaidas. Bet māte tā nedzird, viņa atkal sapņo.
* * *
Četras nedēļas pagājušas. Raudupēs pa visu šo laiku nekas sevišķs nav noticis; tikai Raudupietes izturēšanās pret Matīsiņu manāmi pārgrozījusēs.