Māte pret savu bērnu kļuvuse l a i p n ā k a.
Senāk viņa to šad un tad sabāra vai viņam pasacīja kādu dusmīgu vārdu, tagad Matīsiņš ļauna vārda no Raudupietes mutes vairs nedabū dzirdēt, senāk viņa Matīsiņam šo aizliedza un to aizliedza, tagad bērns var darīt, ko grib. Tas ar uguni var kavēties kā ar puķīti; tas stundām var sēdēt pie akas un tanī mest mazus sprungulīšus vai tur citu ko darīt; viņš ar savām nestiprajām rokām var kāpelēt pa trepju trepēm, var līst aiz istabas smilšu dobē, kura jau reiz pa pusei sabrukuse, - Raudupiete visā tā neliekas ne redzot.
«Ko nu tādam nabaga bērnam daudz var pieliegt, ko...» viņa saka, kad saime viņai pārmet, ka tā bērnu par daudz palaiž savā vaļā. «Žēl jau tādam vietā, nevietā stāties pretī. Diezgan esmu izliegusēs un izbārusēs, lai nu arī drusku padzīvo savā vaļā. Dievs jau tādus vārgulīšus cietāk apsargā nekā veselus...»
Un patiesi, izliekas arī gluži tā, kā kad Dievs Matīsiņu it sevišķi apsargātu. Viņš izdara gandrīz visu to, ko vien savā bērna prātā iedomājas, un tomēr viņam nenotiek ne mazākā nelaime. Ir pat gluži tā, kā kad lielā brīvestība, kurā bērns tagad dzīvo, maģenīt paceltu viņa veselību. Viņa vaigi zaudē slimības bālumu, dažreiz tajos var manīt pat drusciņ sārtuma.
Redzēdama Matīsiņa spēkus augam, māte viņam kādā dienā no žīda nopērk nazi.
«Jādod taču puisēnam arī reiz nazis rokā, citādi kļūs vai par skroderi, vai... liels diezgan ir.» Un, kad bērns grib, lai nazi iztecina, tad māte to arī labu asu liek iztecināt...
Tātad nu Matīsiņam atkal viens laika kavēklis vairāk! Raudupiete ir laba māte. Un tomēr bērns jo dienas jo mazāk Raudupieti var ieredzēt. Viņš bīstas no viņas. Var būt, ka viņš redzējis kādu no tiem nikniem mirkļiem, ar kuriem māte viņu pa reizei slepeni uzlūko, varbūt arī ne. Varbūt viņš arī tikai sajūt vien, cik pretdabiskas domas mātes sirdi loka un moka.
«...Vai caur šo kropli Lai zaudēju savu laimi?» - tā Raudupiete domā. «Vai diezgan ilgi neesmu smakuse pie slima vīra sāniem un viņu kopuse, vai man visu mūžu par slimnieku kopēju būs jādzīvo? Nē, es to negribu. Kādēļ to lai daru? Vai esmu sliktāka par citām? Citas dzīvo vienā laimē un vienos priekos, un man i uz mūža otru galu nebūs tikt pie priekiem un laimes, nebūs baudīt mīlestību. Pirmo vīru nevarēju mīlēt. Kārli es mīlētu... Ak, es viņu ļoti mīlēju. Cik skaists viņš ir! Cik Liels, cik stiprs, cik vesels! Kādas viņam sarkanas lūpas, un šīs lūpas es varētu bučot, ja man tā bērna nebūtu... Ak tavu nelaimi! Kādēļ šis bērns nemirst! Viņš ir sev pašam un man par krustu! Kādēļ nāve man neatņem šī krusta!... Es viņu nokratīšu. Es vairs bez Kārļa nevaru dzīvot... Ja tas bērns drīzi nemirs, tad vēl notiks nelaime... Zināms, vai tas var būt grēks? Nevienam kropļam nevajadzēja ļaut pasaulē dzīvot. Kam no tā atlec labums? Kam no tā atlec labums, ka Matīsiņš dzīvo? Nevienam, itin nevienam...»
Šādas domas pamazām ir ieviesušās Raudupietes galvā un top arvien nesavaldāmākas. Dienās viņai Kārlis vien stāv prātā, naktīs viņa sapņo par to. Kad viņa ir baznīcā, tā neklausās sprediķī un nelūdz Dieva, bet skatās Kārlī, pie tam savu apkārtni pavisam aizmirsdama. Viņa sāk drebēt aiz greizsirdības, kad viņš laipni runā ar kādu jaunu meitu, un nezina aiz prieka kā izturēties, kad tas viņu bildina.
Gan sirdsapziņa viņu brīdina: «Tu tuvojies bezdibinam, kas tevi aprīs, ja neatmetīsi nelabās domas! Saņemies! Izpildi savu pienākumu! Tavs bērns ir vārgulis, jo vairāk tev tādēļ viņu būs mīlēt! To trūkumu, kas viņam pasaulē jācieš, lūko apklāt ar mātes mīlestību... Un vai tu jel maz zini, vai tev ar Kārli būs laimīga dzīve? Vai briesmīgais nedarbs, par kuru tu domā, tev mūžīgi kā čūska nežņaugs sirdi?... Atmet, atmet negantās domas, caur kurām tu nokļūsi galējā postā!»
Bet Raudupiete neklausās sava labā gara brīdinājumos, viņas domas tikai grozās ap to, kā atkratīties no ienīstā bērna, - un tā nelaimes stunda tuvot tuvojas.
* * *
Ir karsta augusta mēneša diena. Raudupu saime pļauj miežus kādā attāļā tīrumā, saimniece viena pate ir mājā. Viņa ir sildījuse pienu un mazgā ķēķa priekšā piena traukus. Saimnieces ģīmis deg kā ugunī. Šad un tad viņa apstājas darbā, noslauka sviedrus no pieres un skatās gaisā.
Cik kluss visapkārt ir, kad viņa nestrādā... Pat bezdelīgas liekas būt saimei aizgājušas līdz uz tīrumu, tikai reti kāda iečirkstas un aizšaujas Raudupietei garām. Ir Matīsiņu nekur neredz un nedzird strādājam. Raudupiete mierīgi turpina savu darbu. Ja pļāvēji bērnu nav paņēmuši līdz, tad jau nu viņš tepat pie mājas kaut kur kavējas.
Saimniece paņem kāšus, gribēdama skalošanai atnest ūdeni no akas. Aka atrodas ne visai tāļu no istabas, gabaliņu aiz lopu kūts. Pusceļā, pie kūts, kur aku jau var redzēt, saimniece arī redz, ka Matīsiņš pie akas. Viņš tup uz laipas, kura akas malai sniedzas pāri, un kaut ko ar garu, vieglu grābekli no tās lūko izzvejot. Ir laikam kaut kas smags, raug, kā viņš sasperas. Nu viņš laimīgi ir izvilcis. Tas ir neliels, bumbai līdzīgs akmens, ar ko viņš labprāt mēdz kavēties. Bērns satver akmeni un grib to uzlikt uz laipas, bet glumais priekšmets viņam atkal izslīd no rokas, zēns ķer to - akas ūdens uzšļakst gaisā, un vājš baiļu kliedziens atskan un izzūd.
Sastinguse Raudupiete acumirkli paliek stāvam. Matīsiņa uz laipas vairs nava. Laipa pate peld ūdenī. Bērns iekritis akā...
«Steidzies, steidzies, glāb savu bērnu!» Raudupieti skubina viņas labais gars.
Un viņa skrien - skrien, ka spaiņi nokrīt no kāšiem, piesteidzas pie akas un redz, ka Matīsiņa galva atkal paceļas virs ūdens un ka viņa rokas nāves bailēs tvarsta laipu.