«Memmiņ!» bērns tikko saprotami var izgrūst, jo ūdens viņam smeļas mutē un velk viņu atkal dibenā. Viņš satver laipu ar mazajiem pirkstiem, vājās kājas ķepuro un lūko laipu dzīt malā.
Un viņš no jauna izgrūž pāri nesaprotamu, tikko sadzirdamu balsienu.
Te Raudupiete aplaiž acis visapkārt. «Vai kāds nenāk tur pa ceļu no lejas kalnā? Vai tur no meža puses ne? Neviens nenāk...» Nejauks spīdums iezibas Raudupietes acīs. Viņa norauj kāšus no pieciem, paceļ tos gaisā - - nē, viņa tos atkal nolaiž zemē... lai Dievs dara ko darīdams.
Raudupietei Dievs iekrīt prātā, un šinī acumirklī Matīsiņš nogrimst akā.
Bezdelīga izšaujas iz gaisa ziluma, sasit spārnus tuvu virs saimnieces galvas kopā, uzkliedz skaļi: «Kviķvirī!» - un nozūd.
* * *
Raudupietes istaba izkaisīta ar kapātām skujām un izspraudīta ar egļu zariem. Istabas vidū stāv zārciņš, un zārciņā guļ bērns ar bālu, izdilušu ģīmīti. Tik tāļu Raudupietes sapnis pilnīgi izdevies. Bet pie loga nesēd Kārlis un nemāj Raudupietei ar roku - Kārlis ir ar savu saimnieku aizbraucis uz Rīgu un pirk tur savam mīlulim koka zirdziņu, kamēr mājā priekš tā dzied bēru dziesmas. Tikai pārbraucot viņš nelaimes vēsti dabū zināt. Viņš tai gandrīz negrib ticēt un dodas uz Raudupēm, lai pašas mātes mute to apstiprinātu. Un, visu dzirdējis, ne visai jūtīgais puisis asaru nevar atturēt. Arī Raudupiete raud. Viņa pie tam izskatās tik neizsakāmi nelaimīga un nospiesta, ka Kārlis nevar nociesties, nenosēdies viņai līdzās, nesatvēris viņas roku un nemēģinājis viņu mierināt... Tad paiet divi mēneši, kuros viņi neredz viens otra, kurus Raudupiete nolēmuse Matīsiņa apbēdošanai. Neapmierināmā māte šai laikā pamazām pārvēršas pajautrā atraitnē, no kuras vaibstiem nebūt nevar noģist, cik grūtu zaudējumu tā pārcietuse. Tikai kad viņa atkal kādā dienā stāv spoguļa priekšā un pelēko zīda lakatu ar sarkanajām puķēm sien ap galvu, viņa pamana, ka tai uz pieres divas jaunas grumbas ieradušās. Viņa pavelk lakatu vairāk uz priekšu, saģērbjas un brauc uz Gaiļiem.
Bet šoreiz Kārlis nestāv jumta galā, un, kad Raudupiete grib iet istabā, tad viņai veca, sakrupuse sieva iznāk pretī. «Varēji arī vēl acumirkli gaidīt ar savu iznākšanu,» Raudupiete domā, jo viņai iešaujas prātā, ka tad gaita neizdodas, kad sievieti pirmo sastop ceļā.
Un viņas braukums tiešām ir veltīgs. Kārļa nav mājā. Jautāta, kur viņš ir; Gaiļu māte atbild: «Aizgāja šorīt uz tiesas māju. Skrīveram piebrukuse aka. Izdzina jau svētdien vienu cilvēku arī no mūsu mājas uz iztīrīšanu.»
Uz akas tīrīšanu!... Raudupiete sakož zobus un nerunā vairs par Kārli. Drīzi viņa aizbrauc uz māju.
Kādas dienas vēlāk pagastā notur gadskārtējo rudens tirgu. Tirgū Raudupiete ar Kārli domā satikties un izrunāties.
Tirgs ir ļoti liels, un Raudupiete ilgu laiku velti meklē Kārli. Pēdīgi viņa to ierauga.
Viņš stāv lielceļa otrā pusē, kur tirgs beidzas, priežu mežiņa malā, un runā ar kādu citu puisi. Raudupiete tuvojas viņiem, svešais puisis aiziet, un Raudupiete ir, kā vēlas, ar Kārli viena pate.
«Bet ta tad tevi esmu meklējuse,» viņa saka, puišam sniegdama roku. «laikam nupat vēl kā atnāci?»
«Kur nu!» Kārlis atbild. «Vai tad jau varētu būt tāds sadzēries, kāds esmu, kad nupat vien vēl būtu atnācis?...» Viņš smejas dikti, viņš patiesi mazdrusciņ sareibis. Viņa sārtie vaigi ir vēl sārtāki nekā arvienu, viņa acis zibēt zib, viņa kustēšanās ir droša un cēla, kā Raudupiete vairs nevar acis no viņa novērst, un viņai liekas, ka Kārlis vēl nekad tik skaists nav bijis kā šinī acumirklī.
«Sadzēries!» viņa saka un sit Kārļam viegli par roku. «Meli!»
«Zināms, esmu taču jau no paša rīta še, atvedām ar saimnieci govi, pārdevām, dzērām līkopus... Esmu tevi pa šo laiku vismazāk desmit reižu redzējis.»
«Un tu nepienāci pie manis?»
«Vai tad es zināju, ka tu ar mani gribi tikties!»
«Tu to nezināji? Vai tad Gaiļu māte tev nav stāstījuse, ka es jūsu mājā biju?»
«Ir gan. Bet es domāju...»
Kārlis neizrunā, ko viņš domājis, bet nopurina vienaldzīgi un lēnām kādus siena stiebriņus no svārku piedurknes.
«Ko tu domāji?»
«Nu, ka lieta beigta.»
«Beigta?... Kārli, nerunā nu tā!» Raudupiete iesaucas, savas kaislības ilgāk nevarēdama valdīt. «Kaut tu zinātu, cik dikti tevi mīlu! Mīļo Kārlīt, nāc jel uz Raudupēm, topi par Raudupi! Saki, - kas tev kā Raudupam kaitēs? Būsi lielmanis, būsi bagāts, varēsi dzīvot kā kungs! Nudie es tevi turēšu un apdienēšu kā kungu un ne kā vīru, es tevi turēšu kā nezin ko, es tevi - -»
Raudupiete apklus, viņai pietrūkst vārdu. Viņas krūtis ceļas un saplok aiz varena uztraukuma, viņai šinī acumirklī nebūtu bijis grūti priekš Kārļa mirt.
«Nu tev vairs nav brīv liegties,» viņa pēc brīža atkal glaimi uzsāk, «nu tu vairs nekā nevari uzrādīt, kas mūsu saprecēšanos kavētu, nu tev jānāk un jānāk uz Raudupēm!»
«Vai par tiesu?» Kārlis it kā jokodamies iejautājas un skatās vienumēr uz ceļu, vai kāds nepienāk un nedzird viņu sarunu.
«Bet nezin vai tā ir, ka vairs nevienas lietas nevaru, uzrādīt, kas mūsu saprecēšanos kavētu!»
«Ej nu, neliedzies taču nu ilgāk... zināms, ka tā ir... Toreiz, kad pie tevis biju, tu vienu vienīgu kavēkli minēji, un šitā kavēkļa vairs nav.»
«Nava? Par kādu kavēkli tad tu runā?»
«Nu par to, kura dēļ tu liedzies uz Raudupēm nākt... par Matīsiņu...»
«Par Matīsiņu? Ak Raudupu māt, nedomā nu, ka es tā nabaga bērna dēļ uz Raudupēm nepaņēmos iet.»
«Bet tu taču tā teici!» Raudupiete iesaucas un nobāl.
«Jā, atminos, ka tā teicu. Bet es to tikai tā teicu tādēļ, ka tu man par daudz karsti uzprasīji, lai tev stāstu iemeslu, kādēļ uz Raudupēm liedzos iet. Īsto kavēkli tev toreiz negribēju un nevarēju pastāstīt, bet Matīsiņš gan tas nebija, Matīsiņš, kurš man bij tik mīļš kā mazs brālītis.»