Kārļa balss drusku nodreb, viņš cieš klusu.
«Matīsiņš tas nebija,» Raudupiete it kā bez sajēgas lēnām un pakusu atkārto. «Matīsiņš tas nebija - kas tad tas īstais kavēklis bija... ir?»
«Jā, tagad to tev gan varu pastāstīt,» Kārlis atbild. «Es tevis nevaru precēt tādēļ, ka pie Kārklēnu Marijas iešu iegātņos. Mēs jau no pērnās vasaras esam norunājuši precēties. Līdz šim tā lieta vēl bija slēpjama, jo Marijas tēvs ar mani nebija mierā, bet tagad, kur no krusttēva tos simts rubļus esmu mantojis, tagad vecais apdomājies, un es par savu laimi klaji varu runāt. Uz Mārtiņiem mums būs kāzas.»
Kārlis grib aiziet.
«Paliec, neej!» Raudupiete iesaucas aizsmakušā balsī, apķeras Kārļam cieti ap roku un nelaiž viņa projām. «Kārli, vai tā tiešām tiesa: tu neprecēsi manis, ņemsi citu... Kārklēnu Mariju... Kārli, tad man jāmirst...»
«Neblēņojies nu, Raudupu māt, laid nu mani vaļā!» Kārlis kaitināts iesaucas un lūko atsvabināties. «Raug, tur jau ļaudis uz mums sāk skatīties.»
«Lai viņi skatās, kas man par to bēdas,» Raudupiete, sevi tikko vairs samanīdama, izgrūž pār lūpām. «lai viņi skatās - nelaidīšu tevis agrāk vaļā, kamēr nebūsi apņēmies -»
«Trakā bāba!» Kārlis viņu pārtrauc un parauj viņu vairāk soļu uz priekšu. «Ko tu no manis gribi? Atstājies no manis, sātan, es tev sevis nevaru pārdoti Bet, ja gribi, nāc, es tev uzpirkšu veselu pusduci manā vietā!»
Raudupiete tā stāv Kārļa priekšā, kā kad tā caur briesmīgu sitienu būtu tikuse apreibināta - vaļēju muti, stīvām acīm. Tad viņa saņemas. Kā maiglēs viņa saspiež Kārļa roku un ierauj viņu priedītēs ar spēku, kuram viņš veltīgi lūko turēties pretī.
«Ko tu teici?» viņa šņāc, un viņas acis met zaļganus zibeņus. «Ko tu man uzpirksi? Vai tev šitā ar mani jārunā? Vai zini, ka tevi tagad varu nožņaugt kā suni - suns, tu!... Kādēļ tu mani apmeloji? Kādēļ tu man tūliņ neteici, ka tev cita brūte? Kādēļ tu runāja par Matīsiņu, kur tev bij jārunā par tavu Mariju?... Kārklēnu Marija! Ak tad tā ir tā izredzētā, tā laimīgā!... Tā ubadze, kurai nav ne desmitās daļas no tās mantas, kas man! Un tomēr tu viņu gribi ņemt, un tomēr viņa tev mīļāka nekā es! Vai viņa tevi ieēdinājuse? Ar ko viņa tevi apbūruse? Ko viņa priekš tevis darījuse? Smilgas viņa priekš tevis nav pacēluse, un tomēr viņa tev mīļāka nekā es, nekā es, kura tevis dēļ - vai zini, ko padarījuse?» Raudupiete kā neprātīga krata Kārļa roku. «Vai zini, ko tevis dēļ padarīju?... Tu domā, ka Matīsiņš mira Dieva liktā nāvē?... Jā, nobāli, nobāli kā vasks, Matīsiņš nemira vis Dieva liktā nāvē... Tevis dēļ viņam ļāvu noslīkt akā. Es viņu varēju glābt, bet tu man biji mīļāks nekā tas bērns, un es viņam ļāvu nogrimt... Un nu tu tomēr paņem citu! Ņem arī savu Mariju! Ņem viņu, ņem viņu! Bet to es tev saku, lai tev mēle sakalst par taviem meliem, un lai tā bērna gars māc tavu dvēseli dienu un nakti, kamēr tu nosprāgsti!»
Pie pēdējiem vārdiem Raudupiete Kārli palaiž vaļā, iegrūž viņam dūri krūtīs, tā ka viņš tikko nepakrīt gar zemi, un pazūd priedītēs...
Kā apstulbis Kārlis viņai labu brīdi noskatās pakaļ un tad uziet uz lielceļa.
Pa lielceļu plata cilvēku strāva plūst uz priekšu un atpakaļ. Zirgu mietnieki tur jāda savus zirgus, lopu dzinēji dzen apzīmētus lopus, braucēji brauc tirgū iekšā un no tirgus projām, jautri pāri tur staigā tērzēdami un jokodami. Pašā tirgū lieli un mazi spiežas ap pārdošanas vietām, nauda skan, pircēji un pārdevēji smejas, bērni pūš ar raibām māla pīlītēm, šur un tur arī kādi baras... Pie bufetes glāzes un pudeles tinkš, jauni puiši tur atveldzē savas rīkles ar alu un veci tētiņi dara to pašu. Pa vāģiem sēd meitas, ēd pēperkokus un klinģerus un aprunā savas māsas. Un sievām un vecajām māmiņām mēles skrien tikpat ātri kā meitenēm.
Te piepeši vecās māmiņas apklus un klausās. Kas par nelabu troksni tur sāk celties?... Un jaunās meitas iebāž aizkostos pēperkokus un klinģerus kabatā un paceļas vāģos stāvu, un skatās: ko tie cilvēki tur uz lielceļa sāk drūzmēties? Un vecie tēvi un jaunie puiši atstāj bufeti, un pēc piecām minūtēm pus tirgus, ziņkārības dzīts, veļas uz lielceļu.
«Kas tur noticis?» balsis jautā cita caur citu, un no drūzmas vidus lēnām atbilde atnāk atpakaļ:
«Nelaime notikuse.»
«Kas par nelaimi?»
«Viena sieva.»
«Kas ar to sievu noticis?»
«Pārbraukta.»
«Kas tā par sievu?»
Šoreiz atbilde nenāk tik drīzi atpakaļ. Bet tad tā skan:
«Raudupiete.»
Jā, Raudupiete. Milzīgā ļaužu pūļa vidū viņa guļ uz lielceļa bez dzīvības. Viņas sadragāto galvu tirgus sargs tur savā klēpī un mazgā to ar ātri no tuvās upes atnestu ūdeni. Kas lai izšķir, kā nelaime notikuse! Vieni saka, ka tā esot viņas pašas vaina, otri, ka braucēja... Lieli putekļi bija sacēlušies, vīrs ar smagu lādi divjūgu vāģos ātri no tirgus izbraucis, Raudupiete tai pašā acumirklī ceļam devusēs pāri - un, kad putekļi bij nostājušies, tad Raudupiete bija gulējuse uz ceļa ar sadragātu galvu...
* * *
Sēru zvanīšana baznīcas tornī, sēru dziedāšana kapsētā, vaļējā kapā lepns, melns zārks, jauks puķu vaiņags uz zārka un ap kapu un zārku pulks smīnošu mantenieku. Ko šodien aprok?
Raudupieti.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Bet ap Mārtiņiem Kārlis ar Mariju dzer kāzas. Kāzas ir spožas, viesu ir daudz, brūte mīlīga un skaista. Un tomēr Kārļa prāts pilnīgi nevar ielīksmoties, jo kā slogs viņam Raudupietes lāsts guļ uz sirds. Viņš nejūtas vainīgs un tomēr nevar būt tik priecīgs kā citi. Nelaimīgā bērna lielās, zilās acis viņam neiziet un neiziet no prāta...