«Mēs esam noskumuši?» skaistā brūte jautā un apliek roku ap viņa kaklu. «Vai neuzjautrināsimies ar kādu danci?»
Kārlis danco.
Bet pēc danča viņš netop jautrāks...
Kāzas paiet.
Jaunais vīrs iepazīstas ikdienišķā dzīvē ar savas sieviņas tikumiem un vājumiem, jaunā sieva - ar vīra labajām un ļaunajām īpašībām. Viņi nav vīlušies. Viņi ir mierā viens ar otru un ar savu likteni. Mantas viņiem netrūkst... Un tomēr Kārlis šad un tad nopūšas un nav tik laimīgs, kā varētu būt.
«Kas tev kait?» sieva prasa.
Bet Kārlis nestāsta, kas viņa sirdi spiež.
«Kas tev kait?» sieva jautā arvienu biežāk un sāk domāt, ka Kārlis ar viņu nav laimīgs, un raud.
Nu Kārlis viņai izstāsta visu...
Jaunā sieva ir dziļi aizgrābta, kā tumša ēna Raudupietes lāsts apņem viņas jautro prātu. Vai mirušā bērna gars viņai tiešām atnesīs nelaimi? Varbūt viņās grūtās stundās, kas tai pēc neilga laika būs jāpārcieš? Viņas sirds baiļojas, un bērna zilās acis, kurās tā nekad nav skatījusēs, arī viņu moca...
Bet viss iziet labi un laimīgi, un, kad Kārlis sārtu puisēnu auklē uz rokām, tad mazais viņā lūkojas ar brīnum skaistām, zilām acīm, kurās tēvam visa debesu laimība un piedošana liekas atspīdam. Un trīsošām rokām viņš jaunpiedzimušo noliek pie jaunās mātes sāniem.
«Priecājies, sieviņ, lāsta spēks iznīcināts; Matīsiņš par mums nedusmojas, jo viņš pie mums atnācis atpakaļ.»
Vecāki savu pirmdzimušo nosauc par Matīsu.
Salna pavasarī
Augšā - zilas debesis, zibošas mākoņu aitiņas un cīruļu nebeidzama trallināšana; lejā - spilgti zaļumi, balti ziedi, smarša daždažādā, naigas rokas un gaviles sirdis. Naigas rokas, gaviles sirdīs: nezinu vai pie visiem. Bet pie Vanagu Andra gan laikam tā bija. Jo lai gan saule tikai brokastlaiku vien vēl rādīja, tad tomēr lielais tīrums, lēzens paaugstinājums pļavas vidū, jau gandrīz līdz pusei bij uzarts, un puiša pietvīkušais ģīmis un kūpošais zirdziņš liecināja, ka šis darbs nebija noticis bez pūlēm. Nodzinis vagu līdz kuplam ievu krūmam, kas uz ežmaļa ziedos līgojās, viņš pieturēja pelēci, pacēla arklu, iegrūda lemešus sparīgi zemē un gāja un nolaidās krūma pavēnī. Tik spēcīga bija saldenrūgtā smarša, ka tā Andram izlikās gandrīz vai nepatīkama. Viņš izvilka nazi, nogrieza zemu, kuplu zariņu un aizvēlās ar to no krūma drusku nost. Tad viņš noņēma cepuri, sāka jautri dungot un vija ziedus ap cepures loku.
«Raidaidaida!» Nopušķotā cepure uzskrēja gaisā, nokrita pļavas spilgtajā zaļumā, un puisis smējās. «Muļķiskā cepure, tur tu guli un nezini, vai cīruļi dzied vai rudens aukas gaudo! Tralā, lalā, lulī! Tavu jauku laiciņu! Tavu jauku laiciņu - sirds vai kaut aiz prieka...» Andrs atlaidās garšļauku, aizvēra acis, smīnēja un gulēja tā labu brīdi. Saulīte smīnēja pretim un skūpstīja puiša ziedošos vaigus, un susināja viņa valgo, balto pieri.
Pēdīgi viņš atkal pacēla galvu, atspieda to rokā un skatījās uz kalnu, aiz kura mājas skursteņa gals bija redzams. Plāns dūmu stabiņš rādīja, ka brokastis būs kaut kas silts. «Kas to gan nesis uz leju? Viņa? Ak debestiņ, liec, lai viņa nāk un nevis Annule vai vecā Līze!» Un puisis skatījās noņēmies uz kalnu un ieraudzīja tur pēc minūtu sešu septiņu ilgas gaidīšanas gaišrozā lakatiņu, tumšrozā jaku, baltu priekšautu un pelēkus brunčus. Viņa smaids tapa vēl jautrāks, un viņa acis pavadīja skuķi no kalna lejā, pār pļavu un nenovērsās no viņas, kad tā balto aizsaini nolika ievu krūmu ēnā.
«Nāc nu ēst,» viņa aicināja, stāvēja un svaidīja ģīmi ar ziedu ķemiem. «Ā, ā, kas par spēcīgu... lai neizdziest, Andr. Ir putriņa ar gaļu. Un kar'peļi.»
«Nes šur,» Andrs sacīja laipnā ķircinātāja balsī.
«Ujā, sliņķi! Vai nu i piecelties vairs nevīžosi. Vai tad saulē labāk nekā šite?»
«Man tik tuvu tā smaka par stipru,» puisis atbildēja, un meitene paņēma brokastu un nolika to Andram līdzās. Viņš tvēra pēc viņas rokas, bet veikli viņa izvairījās un aizlēca ar mazu lēcienu no viņa nost.
«Blēdi!»
Puisis pasmējās gardi, atraisīja aizsaini un sāka ēst.
«Vai tu pate neēdīsi?»
«Paēdu jau mājā.»
«Ak tā... Bet varēji tak vēl kādu kumosiņu... reizē ar mani. Esi tak jau atkal tādu gabaliņu gājuse.»
«Nē, nē.»
«Te ir tāds smuks liesumiņš. Tas skatās tā laipni uz tavu pusi. Par to tu gan vari apžēloties.»
«Lai nu paliek. Ēd vien pats.»
«Nu tad ej paņem manu cepuri.»
«Kur tad šī ir?... Ak tur! Vai kādam putnam esi pakaļ sviedis? Un appuškota! Tu tak sakies, tev tā smaka esot par stipru.»
«No visa krūma, bet ne no viena zieda... Par daudz: tad viņa ir rūgta. No viena zariņa: patīkama. Tas tāpat kā ar tevi!»
«Kas? Ko - kā ar mani?»
«Redz, kad tā par daudz... par daudz ar mani lepojies, tad tu man esi rūgta, bet, kad tā drusciņ, tad tu man varen patīc.»
«Hm! Es šim patīkot... Še tava cepure.»
Viņa svieda to un svieda tik veikli, ka tā Andram taisni uzkrita uz galvas.
«Nu, kā tas bij?»
Andrs sagrozīja cepuri pareizi un tad pamāja, lai skuķis nosēstos.
«Nāc nu, esi tik laba.»
Meitene nolaidās uz ežmaļa, bet ne gluži tuvu pie Andra un skatījās viņā ar šķelmīgiem mirkļiem.
«Nu es sēdu. Nu, kas nu būs? Kāpēc tu savu cepuri tā esi nopuškojis?»
«Kāpēc?...» Puisis apklusa uz brīdi un tad sacīja drošā balsī: «Tāpēc, ka pie Lienes iešu precībās.»
«Precībās? Pie Lienes? Pie kuras Lienes?»
«Pie tās pašas, kas tur ežmalā sēd.»
«Ujā, brāl! Vai šitā!» skuķis iesaucās, ļoti gari vilkdams. «Skat, kur drošība! Bet, ja nu tu izkrīti caur, brāl, - ko tad, brāl?»