«Par ko tad lai izkrītu? Vai tu domā, ka viņai nepatiktu?»
«Kas nu par nepatikšanu, bet... bet... bet...»
«Nu, kas? Citi, labāki precinieki?» Andrs drusku drebošā balsī viņu pārtrauca.
«Ak, ko nu par citiem! Tu jau zini, ka precinieki ir gan. Bet tie... ko nu!... Bet viņai vēl negribas. Esot vēl tik jauna, pūrs arī vēl neietaisīts, guldāmais deķis neausts...»
«Es būšu mierā i ar vecu zirgu segu, lai tik nāk vien.»
«Tu! To es ticu! Nezin ar ko visu tu nebūtu mierā. Bet tā tās lietas neiet. Visam vajaga savas ziņas.»
«Ak ziņas! Ej nu, Lien, tu mani ar savu ziņu vēl padarīsi traku! Nu, saki nu, - kādēļ tu pie manis nevari nākt?»
«Nesāc nu atkal gaudot. Tad es tūliņ bēgšu projām. Skaties, kas par jaukumu visapkārt, un šitādā laikā tu par precēšanos vari domāt!»
«Bet taisni šitai laikā... kur tu, cilvēks, arī acu nepagriez, tur tev... ak, š'tādās dienās tu man no prāta nemaz neizej. Mīļo Lienīt, saki nu «jā». Saki nu «jā».»
«Vai t' esi jau paēdis?»
«Es lūdzu, lai tu «jā» saki.»
«Un es prasu: vai tu esi paēdis? Iešu projām.»
«Pag, pag, pag, es jau vēl ēdu,» Andrs iesaucās un sāka atkal ēst tikai tādēļ, lai Liene vēl kādu brītiņu viņa tuvumā uzkavētos. «Laikam tevi saimnieks uzrunājis?» viņš drusku nospiestā balsī piebilda.
«Uzrunājis jau ir,» Liene atteica. «Bet pie tā pakainā ķēma... hm... to ne, to vien ne.»
«Bet viņš krietns un pārticis cilvēks!» puisis turpināja, - gribēdams zināt, ko viņa vēl teiks par viņa līdzcensi.
«Krietns un pārticis? Krietns un pārticis cilvēks! Ja es pie katra krietna un pārtikuša cilvēka būtu solījusēs iet, tad tagad jau važas no gredzeniem varētu kalt. Krietns un pārticis - blēņas!»
«Nu tad jau tev beigās tikpat nekas cits neatliks kā ar mani iet pie mācītāja,» Andrs sacīja, savāza nazi, nobraucīja smukās ūsas un uzlēca stāvu.
Tai pašā acumirklī arī Liene no ežas uzrāvās augšā.
Droši smaidīdams, Andrs viņai tuvojās.
Liene virzījās uz krūmu.
«Ko tu nāc!» viņa iesaucās. «Nenāc nu! Tas jau nu tā nebūs. Aptīšu sev galvu ar priekšautu.» Un viņa aizsteidzās aiz krūma, kur Andrs viņu panāca un apkampa.
«Andr!» Liene nelaipni izsaucās. «Mutes jau nu nedabūsi!» Viņa ietina galvu priekšautā, bet viņš to atrāva nost un nobučoja meiteni vairāk reižu no vietas. Nu viņa vairs neturējās pretim, un, kad Andrs viņu no jauna mīļi vaicāja, vai nākšot pie viņa, tad Liene klusām atbildēja: «Ak, ko nu tik daudz prasi, tu jau gan zini, ka pie cita neviena neiešu!» Bet, atkal vajā palaista, viņa tomēr iesaucās: «Ak tu sumpurns!» -paķēra tukšo bļodiņu un drānu un aizsteidzās pa pļavu uz māju.
Pārpalikušo, prāvo maizes riecienu zirdziņam atdodams, Andrs Lieni atkal ar acīm pavadīja, kamēr pelēkie brunči, tumšrozā jaka un beigās gaišrozā lakatiņš aiz kalna bij nozuduši.
Tad viņš, it kā locekļus izstaipīdams, izplēta rokas... Ā!... To dzīvi! To laimi!... To jauko laiciņu... To laimi! To laimi!...
«Mana puķe!»
Un svilpodams viņš atkal uzsāka art.
Reizē ar Lieni - tikai no otras puses - Vanagu pagalmā ienāca Mālnieku tēvs, garš, sauss vecis, kura mājas, no Vanagiem uz rītiem skatoties, lejā, birzes malā, starp ozoliem un ābelēm bij redzamas.
Viņš bij rūpīgi ģērbies un sveicināja skuķi tādā savādā balsī, uzmeta viņai tādu savādu mirkli un iegāja istabā.
Liene nolika bļodiņu un drānu un sāka pa ķēķi rīkoties, pie tam nodomādama, ka Mālnieks priekš sava vecuma pēdējā laikā par bieži kāpjot Vanagu kalnā.
Te ienāca saimnieks ķēķī. Viņš bija pietvīcis un tā kā drusku sabijies.
«Ko domā, Lien,» viņš ātri izgrūda, «tas vecais lo- Mālnieks atnācis uz tevi.»
«Ko? Ko?» meitene vaicāja neuzmanīgi.
«Mālnieks ar tevi grib runāt.»
«Tu tak redzi, ka man nav vaļas. Lai nāk ķēķī!»
«Saproti, viņš nācis... viņš grib precēties.»
«Precēties?»
Liene atspiedās pie pavarda mūra. Viņas sārtie vaigi nobālēja, un tikai pēc brīža viņa piebilda: «Tas nevar būt.»
«Nāc izrunājies,» Vanags sacīja un savieba ģīmi, Lienes pārvēršanos redzēdams.
«Vai die!» Liene izsaucās. «Ko lai ar viņu runāju! Vai viņš traks! Vai die! Vai die!» Un viņa aiz kauna iesāka smieties.
«Nāc, nāc,» saimnieks vedināja pastingrā balsī. Lienes smieklos bij kaut kas, kas viņu ievainoja.
«Nudie, es nezinu, ko teikt! Man kauns! Tāds vecis! Ko viņš gan domā! Traki gan, par tiesu traki! Vai die, vai die, vai die, vai die! Un atkal viņa smējās, un domas tai juku jukām skrēja pa galvu: «Septiņdesmit divi gadi...
Atraitnis... Iepirkta māja... izmaksāta... neviena bērna... Saimniekgalā četras istabas un stikla porūzis... Pēc trim četriem gadiem vecis būs beigts... varbūt pēc gada... Un liela nauda arī vēl esot... Un ābeļdārzs... un plūmes, un ķirši, un vīnogu stīgas mājas saules pusē, un vecis varbūt pēc pusgada būs beigts... vai die, vai die, un Andrs...»»
«Es teikšu, ka tu nāksi,» Vanags sacīja auksti un atstāja ķēķi.
Ar dikti pukstošu sirdi Liene steidzīgi nomazgāja rokas, noslapināja ģīmi, lai gan jau šorīt bija mazgājusēs, un noslaucījās rūpīgi. Tad viņa iegāja saimes istabā un iesēdās savā gultā. Viņa bija gluži apmulsuse. Tā veča viņa tak nedrīkstēja precēt. Nē, nē, ko tad Andrs, ko pasaule... Bet atraidīt, tādu bagātnieku atraidīt, kura meita to gan darītu?
«Kad nu būtu kāds, kas dod labu padomu,» viņa domāja, «kad kāds varētu pateikt: cik ilgi tas pagāns vēl dzīvos? Divi gadi, trīs gadi? Vairāk par četriem gadiem taču ne. Septiņdesmit seši... Tas liels vecums. Vai Andrs tik ilgi gaidīs? Nē, nē, Mālnieks tik ilgi nedzīvos. Reti kāds tik ilgi dzīvo... Bet kas var zināt? Viņš veclaiku cilvēks...stipras sugas. Kad nodzīvo līdz astoņdesmitiem? Nu tad varēs - - fui, kas par domām... lai viņš iet, kur nācis, ja nevar zināt, kad viņš mirs.»