Liene gribēja pacelties un no istabas bēgt laukā, bet kājas neklausīja, un viņa palika sēdam. Viņa sēdēja un sēdēja un tvīka, un šalka, kamēr atvērās saimniekgala durvis un Vanags iznāca un sacīja: «Ej jel nu iekšā.»
«Nudie, es nezinu, vai iet vai neiet.»
«No kā tad tu bīsties? Līdz tak tevis tūliņ neņems.»
Skuķis piecēlās un gāja lēnām pār istabu, un nozuda aiz saimniekistabas durvīm.
Ar dziļu grumbu acu starpā Vanags viņai noskatījās pakaļ. «Sasodīta, nolādēta manta!» Un viņš izgāja ārā un staigāja nemierīgi pa pagalmu. «Vai viņa tiešām būs tik negudra?»
Istabā Liene palika pie durvīm stāvam un nejaudāja acu pacelt. Viņa nožēloja, ka istabā pavisam ienākuse. Viņai bija tāds kauns, ka gribējās vai zemē nogrimt.
Mālnieka izturēšanās bij pavisam otrāda. Ar mierīgu labpatikšanu viņš noskatījās Lienes rozēs, pamāja ar galvu, it kā kaut ko agrāk domātu apstiprinādams, un glaudīja ar sauso, kaulaino roku ceļgalu.
«Nāc nu tuvāk,» viņš tad runāja un rādīja uz krēslu. «Saimnieks tak tev teicis, kādēļ esmu atnācis?»
Viņš gaidīja atbildes, bet Liene nedz kustējās, nedz teica kādu vārdu.
«Biju jau tūliņ pēc savas otrās sievas nāves atkal nodomājis precēties,» Mālnieks turpināja. «Esmu apradis ka sievas rokas mani apkopj, un grūti bez tām iztikt. Bet neesmu līdz šim tādas atradis, kas būtu pa prātam. Kas jauna, tā par drebelīgu, kas padzīvojuse, tā par kūtru. Un visām vienlīdzīgi priekš lielas saimniecības par maz prāta. Manas abas nomirušās bija gudras un saprātīgas rīkotājas, tādas es tagad atkal meklēju. Jau otru gadu tevi noskatos un redzu, tu neesi tāda kā citas gājējas. Tevi ir saimnieces gars. Kad tu pate to nemaz nemanīji, es tevi noskatījos un nosvēru tavu tikumu. Tu ganos nebļausties aplam ar lopiem kā manas meitas un tāpat jūsu lielie un mazie gani dara. Lops gan nejūt, vai viņu sauc par sātanu un elles kāsi vai par... par... vai viņam dod mīlīgus vārdus. Tas viņam viena alga. Bet cilvēka sirdi no šādiem vārdiem var pazīt... Un tā, kā tu pievaldi savu mēli, tā tu pievaldi savu roku. Es nerunāju par sišanu vien. Tu savaldi savus pirkstus arī citās lietās. Sāls ir lēta manta. Bet vai tu tālab kādreiz putru būtu sasālījuse? Ūdens nemaksā neko. Bet vai tu tādēļ maizi kādreiz par šķidru būtu iejāvuse? Citām meitām tas itin nekas. Kā izdodas, tā ir labi. Tu nepalaidies uz labu laimi, tu dari visu ar ziņu. Tas rāda saimnieces garu. Ko tad tu nu domā par Mālniekiem? Vai nāksi uz viņiem par saimnieci?»
Gludāki kā ar šiem vārdiem vecais Lienei ceļu uz Mālniekiem nebūtu varējis nolīdzināt. Viņa jutās varen pacelta no šīs negaidītās uzslavas, un viņas kauns sāka zust. Astoņus gadus viņš laikam jau bija atraitnis, astoņus gadus viņš veltīgi bija meklējis, kamēr viņu bij atradis. Tas bija gods.
«Nu, ko tu sacīsi?»
«Es nezinu. Neesmu vēl apdomājusēs,» Liene atbildēja nedroši.
«Kas te nu daudz ko domāt. Lieta skaidra. Esmu vecs vīrs, kam kopējas vajag. Tas ir viens. Mālniekiem vajaga prātīgas saimnieces. Tas ir otrs. Par šitiem diviem... diviem... kā būs teikt?... amatiem pēc trim četriem gadiņiem tev kritīs Mālnieki par dzimtu. Ilgāk jau nu nedzīvošu. Mans tēvs nomira sešdesmit deviņus gadus vecs, tēvatēvs septiņdesmit trešā. Man jau nu arī laiks klāt un būtu gudrāk par zārku domāt nekā par... par-e... bet ko tu darīsi! Man, lūk, tāds untums: nevaru paciest, ka Mālniekos, kamēr man acis vaļā, nevalda kārtība. Esmu izprovējis šā tā. Bet svešas rokas paliek svešas, maksā tu algu, cik lielu gribēdams. Redzi, tādēļ esmu nodomājis atkal precēties. Skaidri es tev to lietu lieku priekšā. Dzīvosim kā tēvs ar meitu, kā bērns ar tēvu. Kādas ilgas apdomāšanas te vajaga? Nāc dod roku un saki «jā»!»
Mālnieks runāja tik prātīgi, viņa balss skanēja tik pārlielinoši, ka Lienei pašulaik tā bij - iet un dot roku. Andrs tak varēja gaidīt. Pēc tādas mājas tak trīs četrus gadus varēja gaidīt. Un ilgāk Mālnieks nedzīvos, viņš pats to sacīja, un viņš tak teica to; ko viņš sajuta. Liekulis Mālnieks nebij. Liene pacēla galvu un - sarāvās. Tur pie galdiņa sēdēja sirmgalvis ar pliku galvvidu un plāniem, baltiem matiem, paplānu, garu, sirmu bārdu, grumbainu ģīmi un tādām kā taukos peldošām acīm. Viņa lūpas bij bālganas, zobi gari, melnīgsnēji un sariezušies. Riebums sagrāba Lienes dvēseli. Šī veča sieva! Nekad!... Bet māja! Bet māja un manta, un brīva un viegla dzīve!... Ak, ak, ak, ak!
«Nāc, nāc, dod roku un saki «jā».»
«Es nezinu... es nezinu... mēs laikam nederēsim kopā.»
«Par ko nu nederēsim, tā nerunā. Es esmu miera cilvēks, un tu arī neesi nekāda draiska. Tu tak manis neatraidīsi? Ja es to būtu zinājis, tad... tad... taisnību sakot, man vēl ir viena otra uzdomāta. Tā ir vēl jaunāka par tevi, neder tā priekš manis un man arī vispāri tā nepatīk kā tu. Bet nācēja viņa būtu, to es skaidri zinu. Es tev varu pasacīt arī viņas vārdu. Tā ir Stakļu jaunākā. Vai nu no tevis lai griežos pie viņas? Tu tak man tā kauna nedarīsi?»
«Ej vien,» Liene gribēja sacīt, bet mēle viņai nekustējās. Mute bija gluži sausa. Stakļu jaunākā! Tā bij divus gadus jaunāka par viņu, glīts skuķis un bagāta saimnieka meita. Un tā Mālnieku gribēja ņemt! Kādēļ Stakļu meitai novēlēt labumu, kas viņai pašai tika sniegts? Ko ļaudis sacīs, kad dabūs zināt, ka viņa tādu laimi aizlaiduse garām? Vai tie pavisam ticēs, ka Mālnieks viņu bildinājis?... Un Liene atkal nolaida galvu, iekoda apakšlūpu zobos un mocījās atrast īsto atbildi.
Brītiņu klusējis, Mālnieks atkal turpināja:
«Tavu kautrēšanos es gluži labi saprotu. Kad tu līdz šim par precēšanos domāji, tad tev tikai jauni vīrieši vien stāvēja acu priekšā. Un nu to vietā ieronas tāds vecs kraķis kā es. Tas tevi tā kā sabaidījis, tu esi tā kā... tā kā... pievilta, un sirds kliedz: ne un ne! Bet sirds balsī katru reizi nedrīkst klausīties. Apdomā labi, ko tu atraidi. Man ir māja, par kuru man sola - bez prasīšanas - divpadsmit tūkstošus. Skaidrā naudā man guļ uz procentēm desmit tūkstošu. Tie man no tiem laikiem iekrāti, kad vēl ar kokiem andelējos. Ik gadus mana manta pieaug vismazāk par piecsimts rubļiem. Bez viena tūkstoša, ko esmu novēlējis savam vienīgam klēpja krustdēlam, es tev visu savu mantu norakstīšu testamentē jau pirms kāzām. Tā ir priekš mums, mužiku cilvēkiem, liela bagātība. Es ar to nelielos, bet, kas ir, ir. Mīlestības, zināms, arī par otrtik nevar nopirkt. Bet laipna seja un mīkstas rokas priekš veciem kauliem... es domāju, ka četri pieci tūkstoši gadā par laipnu seju un mīkstām rokām nav apnicināma alga. Saimniekošana Mālniekos vēl atmaksāsies sevišķi.»