Šos vārdus runādams, Mālnieks bija piecēlies un tuvojās Lienei, kura kā bezspēcīga bija atspiedusēs pret sienu. «Desmit un divpadsmit tūkstoši! Kas tā bija par milzīgu naudu! Par tik bagātu Mālnieku neviens neturēja. Un pēc pāris gadiem ar visu šo mantu varēt darīt, ko gribēt!» Asinis Lienei kūsēdamas sakāpa galvā, un piepeši viņa manīja, ka Mālnieks viņas roku turēja savā. Vai viņa viņam to bija snieguse pretim vai viņš pats to bija satvēris - viņa to nezināja, viņa tikai vēl dzirdēja, ka viņš sacīja: «Tu esi prātīga meita, Lien, tu to nenožēlosi,» - un tad viņa atradās istabā viena pate.
Kā apstulbota viņa piegāja pie galda un atslīga krēslā, kurā precinieks bija sēdējis, un atspieda galvu abās rokās. Vai tad tā tiešām bij patiesība? Vai viņa bija apņēmusēs precēt tik vecu vīru? Nē, nē, nē, tas nebija iespējams, viņai bija misējies, lielā nauda viņu bija apmānījuse... Tātad jāatsakās no tik liela labuma? Ak nē, ak nē, tas arī nebija iespējams... un tomēr, tomēr ir jāatsakās - ir, ir jāatsakās...
Te noklikšķēja durvju kliņķis, un Liene pietrūkās stāvu un apgriezās. Ienācējs bija Vanags. Ar saltu, puszobgalīgu, pusnicinošu smaidu viņš uzlūkoja skuķi un tad tuvojās un sniedza viņai roku.
«Es dzirdu... dzirdēju nupat tādu... ļoti priecīgu vēsti. Jā, jā, Lien, kas to būtu domājis... Tādu laimi... tik lielu, ka laimes vēlējumam vairs nemaz nav vietas.»
Viņa vārdos skanēja tā pate zobgalība un nicināšana, kas atspoguļojās un aizskāra Lienes uztrauktās jūtas. Kādēļ viņš šitā ar viņu drīkstēja runāt? Viņa tak nebija vainīga, ka Mālnieks viņu bija bildinājis. Vai tad bija kāds negods viņu precēt? Kādēļ viņš viņu piesmēja? Vai ne tādēļ, ka viņa bija zema, nabaga kalpone?... Un ar nesavaldāmu varu viņu sagrāba griba tikt laukā no šī stāvokļa, kāpt augstāk par citiem, pacelties pār visu pagastu, pār visu apgabalu un redzēt Vanagu sev dziļi apakš kājām. Un ar tādiem pašiem smaidiem un ar tādu pašu aukstumu balsī, ar kādu Vanags bija runājis, viņa atbildēja:
«Jā, nu es esmu iesēdusēs laimes klēpī. Es nu būšu desmit un piecpadsmitreiz bagātāka par Vanadzeni.»
«Kā tad, kā tad, - pie desmit un piecpadsmitreiz vecāka vīra sāniem,» Vanags piemetināja.
«Hm! Vai tad tu nezini: labāk zem veca vīra bārdas nekā zem jauna puiša maizes pātagas!» Liene atcirta pretim un vērsās uz durvīm. Tās atdarījās, un Mālnieks ienāca.
«Puika ar kurvi jau nāk,» viņš sacīja jautri un izskaidroja, ka, labu galu paredzēdams, mājā jau ielicis pāris pudeļu vīna kurvī un pavēlējis, lai puika vaktējot, kad šis pagalmā ar mutautiņu māšot. Tad kurvi lai nesot kalnā.
«Iedzersim kādu glāzi uz nākamās saimnieces veselībām.»
«Es nezinu, vai tas pavisam būtu vajadzīgs,» Liene sacīja klusā balsī.
«Vajadzīgs, vajadzīgs,» vecais atteica un lūdza Vanagu, lai gādājot par glāzēm.
Vanagam nebija vīna glāžu, un viņš uzlika mazu, nejauki biezu šņabja glāzīti uz galda.
«Ko tad ar to piņģerotu lai darām!» Mālnieks izsaucās smiedamies. «Nost, nost - dod, nāburgs, tējas glāzes.»
Vanags izņēma glāzes iz skapja, un drīzi pēc tam vīna kurvis bija klāt.
Liene savā mūžā pirmo reizi labu vīnu lika pie mutes. Apdomīgi viņa nosmeķējās un, atrazdama to gārdu, iedzēra krietnu malku. Mālnieka paskubināta, viņa iedzēra vēl pa malkam un sajuta, ka savāds, patīkams siltums pārņēma visu miesu. Viņas piktums pret Vanagu norima un sirds nemiers zuda - viņai vairs neizlikās nepareizi darīts, ko viņa bija darījuse. Pie loga piegājuse, pa kuru uz Mālniekiem varēja noskatīties, viņa mieloja acis ar jauko bildi, kas tur, lejā, bija redzama. Kā tur sarkanie dzīvojamās ēkas un klēts dakstiņu jumti atšķīrās no kuplo koku zaļuma, kā birzē bērzu baltā miza spīdēja un līkumotā, šaurā upīte vizēja! Lienes sirds pildījās ar lepnu prieku. Tur nu viņa varēs rīkoties pa savam prātam, gluži pa savam prātam, jo tas viss viņai piederēs. Ak tu tētīt, kas to būtu sapņojis!
«Vai neapdosi arī citiem mājas cilvēkiem pa glāzei?» Mālnieks jautāja, piegājis pie Lienes. «Vīna vēl diezgan ir.»
«Jā,» skuķis atbildēja, «bet pirmiņ istabā nebija neviena.»
«Es iešu un sasaukšu visus,» Vanags pasteidzās pasacīt un izgāja ārā. Tur viņš pateica Mālnieka puikam, lai aizlobot uz pakalni un pasvelpjot Andram, un sameklēja pats pārējo saimi.
Pa tam Liene vēl arvien stāvēja pie loga un skatījās uz leju, bet Mālnieks atkal nosēdās pie galda. Vai nu tas bija vīns, kas to darīja, vai brūtgana prieks, bet vecais izskatījās tagad labu tiesu jaunāks nekā pirmiņ. Viņa vaigu gali bija viegli pārtvīkuši, un viņa acīs, kuras viņš no Lienes skaistās sejas nenovērsa, mirdzēja tāda savāda uguns. Tā viņš sēdēja brītiņu, ne vārda neteikdams, ar laimīgu smaidu ap lūpām un klausījās, kā ārā cīruļi dziedāja. Jeb vai viņš viņu nedzirdēja?... Tad viņš piecēlās un paspēra pāris soļus, gribēdams Lienei no jauna tuvoties. Kaut kas viņu dzina viņai, ja ne vairāk, uzlikt roku uz galvas un noglāstīt viņas kuplos matus. Bet viņš apstājās, vilcinājās un nosēdās atkal pie galda. Te nederēja jaunības karstums, te nedrīkstēja pārsteigties. Un viņš sēdēja un skatījās savā brūtē, un smaidīja laimīgi.