Tad ienāca Vanags un paziņoja, ka saime esot lielajā istabā.
«Tad iesim,» Mālnieks sacīja un piecēlās. «Tu, Lienīt, ņem glāzi un dod.»
Liene paņēma glāzi un pudeli. Mālnieks pats arī vienu pudeli, un visi trīs izgāja saimes istabā. Gan Lienei galva pacēlās lepni, bet sirdī tomēr nodrebēja jautājums: «Ko nu viņi visi teiks?»
«Es nu jums paziņoju, ka jums Lieni atņemšu,» Mālnieks jautri runāja. «Viņa taps mana saimniece. Uzdzeriet uz viņas veselībām.»
Ļaudis, kuri jau no saimnieka jauno vēsti bija dabūjuši zināt, tagad sacēla skaļu troksni ar izbrīnēšanos: «Kas to būtu domājis! Skaties, skaties, kādas lietas! Kas tā būs par brangu saimnieci! Jā, jā, Mālnieks bija pratis meklēt! Krietnākas viņš visā Vidzemē nebūtu atradis!...» Un kāda lišķīga bērnu māte, iedomādamās, ka nākamgad savu zeņķi pie Lienes varēšot nodot ganos, viņai tikko nenobučoja roku.
Troksnis Lieni padarīja drošu, un, vīnu apkārt dodama, viņa nenolaida acu, bet skatījās katram taisni ģīmī. Un, kad visi bija dzēruši, tad viņa zināja, ka bija gluži pareizi darījuse, Mālniekam solīdamās. Jo visos ģīmjos aiz izrādītā prieka un izbrīnēšanās bija bijuse manāma vairāk vai mazāk paslēpta skaudība. Cienīgiem soļiem viņa apstaigāja vēl reizi istabu, kā Mālnieks smējās, «uz otras kājas» ieliedama, kad Andrs ienāca. Ieraudzīdams visu māju sapulcētu un Mālnieku un Lieni ar pudelēm rokās, viņš pārsteigts palika stāvam.
«Kas tad te?» viņš izsaucās un atstūma it kā neviļus vēl arvien appuškoto cepuri pakausī.
«Precības, draugs, precības,» Vanags atbildēja un rādīja ar savādu smaidu uz saderināto pāri. «Še brūtgans - tur brūte... Lienīt, esi tik laba, ielej viņam ar kādu glāzi.»
Liene gandrīz nemanot sarāvās, bet pagriezās tūliņ pret Andru un lēja vīnu glāzē, pie kam pudeles kakls vairāk reižu uz glāzes malas uzsitās.
«Še,» viņa tad sacīja klusām un tuvojās Andram par vienu soli.
Kā sasalis puisis stāvēja viņas priekšā. Kas te notika? Vai tie ļaudis te ākstījās? Vai viņš bija traks palicis? Jeb vai viņš murgoja?... Viņš skatījās apkārt un redzēja visu acis uz sevi vērstas, un visu sejas viņam parādījās gluži nedabiskā skaidrībā. Tur - Jaņuka mātei bija četras grumbas pierē, to viņš agrāk nebija pamanījis... vai viņam bija kliegt? Un ko viņam ar to roku bija darīt, ko viņš savā priekšā gaišrozā piedurknē redzēja? Un ar to asiņaino vīnu? Dzert? Vai devējai šaut acīs?
«Nu dzer, dzer - dzer uz jaunās Mālnieces laimēm,» vecais skubināja, un Andrs satvēra glāzi un iztukšoja to līdz dibenam. Tad viņš apgriezās un izgāja ārā.
Istabā visi bija apklusuši.
Lūpas sakniebis, Mālnieks aplaida mirkļus visapkārt un iegāja tad saimniekgalā.
«Glīts, spēcīgs puisis,» viņš runāja mierīgi, pudeli nolikdams uz galda. «Tas mums nākamgad jāder uz Mālniekiem.»
«Neticu, vai viņš nāks, viņam te arī iet labi,» Liene tikpat mierīgi atbildēja un skatījās laipni vecī.
«Tā, tā,» Mālnieks noteica.
Pa tam Andrs bija aizgājis uz stalli un piegājis pie sava pelēča, kas izsalcis ēda sienu. Viņš aplika roku ap zirga valgo kaklu, uzspieda pieri uz krēpēm un paijāja viņu.
Zirgs iebubinājās un ēda tāļāk.
Puisis nemitējās ar glāstīšanu; un pelēcis nobubinājās no jauna, pagrieza it kā izbrīnējies galvu un piedūra purnu pie Andra elkoņa.
«Manu pelēcīt!» Andrs čukstēja raustīdamies. «Manu pelēcīt!... Manu zirdziņ!... Manu pelēcīt!... Mana laime!... Mana laime!...
Mana puķe!...»
SPIJĒNOS
Ap Kalna Spijēniem gaudoja salts ziemas vējš. Bez mitēšanās viņš dzenāja palseno sniegu pa sētu no vienas vietas uz otru, gan klēts, gan kūts, gan istabas durvju priekšā saputinādams tādas sniega kaudzes, kas gandrīz sniedzās līdz ēku jumtiem. Tad atkal, it kā par sevi sadusmojies, viņš atjaunotiem spēkiem izjauca savu darbu, augsti gaisā sniegu saceldams un uz malu malām to izkaisīdams.
Istabā pie maza, rupju galdautiņu apklāta galda sēdēja jauns vīrs ar savu sievu. Viņi ēda brokastu, parasto zemnieka ēdienu ziemā: tauku putru un maizi.
«Vai dzirdi, Anniņ, kā vējš kauc un dauzās ap mūsu veco būdu,» vīrs sacīja un turēja roku pret aizsalušo logu, lai uzkristu uz tās pa kādu šķirbu istabā ieskrejošās sniega pērsliņas, «še kalnā viņš var izgaudoties un izplēsties īsti pēc sava prāta. Klau, kā viņš ņemas, ka visi pakši knakšķ, - vai tev nav bail, ka vecā ēka nesakrīt?»
«Nē,» - atbildēja, uzcītīgi strēbdama un maizes rikā laiku no laika garšīgi iekozdama, «nē, man nemaz nava bail. Lai viņa knakšk vien, zinu, ka mūsu dzīvoklis tik vecs vēl nava, ka tas sakritīs, Jānīt.»
«Tā, bet kā tu to gan tik droši vari zināt?»
«Nu redz, es to zinu tā: ja jau viņa būtu uz krišanu, tad tu tajā trīs dienas atpakaļ manis tik droši vis nebūtu vedis iekšā, jo tā cilvēka, ko mīlējam, tā vis nevedam briesmās - un tu tak sakies mani mīlējot, ko?»
«Sakies?... Tad tu vis īsti vēl nezini, vai tevi mīlēju!» vīrs smiedamies iesaucās un skatījās Annas skaistajās acīs. «Bet tas gluži pareizi: kas vēl nava pierādīts, par to brīvi šaubīties, un savas mīlestības tev vēl ar neko neesmu pierādījis, tādēļ ka to neesmu spējis,» vīrs pēdējos vārdus izrunāja ar manāmu rūgtumu balsī.
«Bet, Jāni, - ko nu!» Anna iesaucās un nolika karoti uz galda. «Es runāju par jokiem, un tu to sāci ņemt par tiesu. Kādu pierādījumu par to, ka mani mīlē, man tad vēl vajaga? Es nekādu negribu... Ak tu laikam domā, kad tad vien nešaubīgi tavai mīlestībai ticētu, kad mani būtu ievedis kādā pilī vai tādā mājā, kāda Lejas Spijēnam, vai vismazāk mani uz kāzām bagāti apdāvinājis visādiem niekiem pēc minētā mūsu kaimiņa priekšzīmes?»