Jaunais vīrs turpretī bij atritinājis kaņepāju sauju un vija kādu pineklu.
Ārā pa tam vējš nebij mitējies, bet gaudoja ar tādu pašu sparu, kā sacīts, tikai viņš tagad bij grozījies un nāca no citas puses: taišņi no Lejas Spijēniem...
Ko Anna tik noteikti Jāņam bij pareģojusi, proti, ka šo manta augšot kā mauriņš pēc pavasara lietus, tas tik ātri vis negribēja piepildīties. Anna gan bij ļoti apķērīga, taupīga saimniece, Jānis prātīgs, gādīgs saimnieks, bet ko tas viss līdzēja, vieta bij maza un gadi ne visai ienesīgi. Tātad gads pēc gada aizritēja, un parāds palika nemazināts. Dažu rudeni, dažu pavasari Silabriedis pat teica Dievu, kad ar muižu nepalika parādā.
Ar mājas kopšanu un labošanu arī stāvēja diezgan vāji. Šur tur cauros jumtus aizdakstīt - to Silabriedis iespēja un uzcītīgi arī izdarīja, bet celt jaunas ēkas - to viņš nespēja, un tomēr jaunu ēku ļoti vajadzēja. Cik veca un bailīga dzīvojamā ēka, par piemēru, neizskatījās! Pakaļā siena bij stipri izvēlusies uz āru, priekšā zem siju galiem bij paliktas stutes, un sienu baļķes, cik ķirpju izgrauztas, satrupējušas tās nebij!... Bet ne tikai ēkas vien prasīja labojošas rokas. Arī Kalna Spijēnu laukiem tā bija vajadzīga, it īpaši vienai pļavai uz Lejas Spijēnu robežas. Šī pļava bij diezgan liela, pa daļai ciņaina, pa daļai purvīgsnēja. Uz cinīm auga brūkleņu un melneņu mētras un sūna, purviņos dzelzszāle, ko lopi nebūt necienī. Otrpus robežai bij Lejas Spijēnam pļava. Agrāk tā nebij no Silabrieža pļavas ne par matu izšķīrusies - bet tagad! Kas tur tagad auga par tauku, brangu zāli!... Slaucējs bij licis norakt cinis, pļavu nogrāvot un mākslīgi nomēslot. Viņš varbūt par visu to bij izdevis kādus simts rubļus vai vairāk, bet to tiesu zemes gabals tagad atkal vismazāk divi tik bij vērts nekā agrāk...
«Ak naudiņa, naudiņa, kur tu kavējies, ka nenāc man palīgā!» Silabriedis nopūtās, acis pārlaidis pār savu nupat aprakstīto pļavas gabalu, un nolaidās slābans blakus vasaras puišam krūmmalē zemē.
Abi bij kasuši sienu un taisījās tagad ēst launagu.
«Jā - kad mums būtu tā naudiņa, kas gul jūras dibenā, tad mums tagad vis nevajadzētu karstā saulē liet sviedru,» puisis runāja, sarkano ģīmi baltajā krekla piedurknē noslaucīdams, «tad mēs vis nepirktum Rīgas pils, bet dzīvotum zaļi!»
«Ak nē, zaļas dzīves nemaz nevēlos. Kad man tik daudz naudas būtu, ka varētu šito pļavu uzlabot, tad man pietiktu. Skaties: vai nav jāraud, kad manu pļavu salīdzina ar Slaucēju? Tur ir zāle kā mežs, še tikai tāda, kas tikko krīt pār izkapti un neatlīdzina pie viņas savākšanas patērētā laika!... Un kas tur vainīgs? Naudas trūkums.»
«Ko lai dara,» puisis atteica, «vajadzēt jau nu vajadzēja gan šitās pļavas uzlabot, par skādi nebūtu.»
Viņi sāka ēst. Bet, maz kumosu baudījis, saimnieks savāza nazi, novirzījās drusku tālāk no puiša nost un sāka pīpēt. Viņš bij saīdzis, viņam trūka citkārt jautrā prāta. Nepatīkamas domas tam jaucās pa galvu. «Es netieku un netieku uz priekšu,» viņš sevī ņurdēja, «lai cīnos kā gribēdams. Cik lēnām sakrājas viens rublis, un cik ātri tas nav izdots! Cik daudz rubļu man vēl nevajadzēs, kamēr ar visiem parādu devējiem būšu līdzīgs, kamēr tas, ko krāju, man un ne svešiem ļaudīm piederēs!...»
Viņa acis atkal klīda pār neauglīgo pļavu, un ilgi viņš tur, domās nogrimis, sēdēja. Pēdīgi viņš piecēlās. «Tukšas vēlēšanās, vēlēšanās pēc naudas!» viņš domāja, pīpi iebāzdams kabatā. «Ar tām nekā nepanākšu. Bet ar pļavu lūkošu tikt ir bez naudas galā. Norakšu pats cinis, izrakšu pats grāvus. Jāstrādā tikai vairāk nekā līdz šim: jāguļ mazāk dienvidus, jāiesāk rītos agrāk, jānobeidz vakaros vēlāk. Ik gadus uzlabošu vienu gabalu un trīs četros gados darbs būs pabeigts.»
Viņš paņēma grābekli un piebiedrojās puisim, kas viens pats gandrīz gabanu jau bij salicis. Drīzi arī atnāca no mājas Anna, ko kāda vajadzība turp bij aizvedusi, un visi trīs kasa uzcītīgi, līdz saule norietēja.
Mieru apmetušiem, puisis saņēma abus zirgus, kas nokastā pļavā ganījās, un aizveda tos uz māju. Lēnām viņam sekoja saimnieks ar saimnieci.
«Kas tev kait, Jāni?» Anna vaicāja, kad abi gabaliņu klusēdami bij soļojuši uz priekšu. «Tu šodien nemaz neesi tāds kā citad. Tev ir kas uz sirds.»
«Nu kas tad? Man nekas nav uz sirds!» vīrs pastrupi atteica.
«Redzi, no tavas atbildes noģiedu, ka tev ir kas uz sirds. Vai tu man, savai sievai, to gribi slēpt?»
«Kas tur nu ko slēpt - tu jau pati redzi: mums neiet tā, kā gribam un domājam.»
«Pacieties...»
«Pacieties, pacieties!... To vārdu tu nu man jau septiņus gadus skandini priekšā, cik ilgi tad vēl lai uz labākiem laikiem gaidu! Vai šo septiņu gadu laikā mūsu parādam jau nevajadzēja būt nolīdzinātam! Jā!... Un vai tas noticis? Nē. Un es tak neesmu neviena graša nevietā izdevis! Kad māte slimoja, tad taču bij mans pienākums vest dakteri un pirkt viņai zāles, bērniem nevaram likt ciest bada, māsai pūra daļa bij jāizmaksā, saimniecība arī prasa vairāk izdošanu, lielāka palikusi, - tā, lūk, nevari tikt pie naudas; ja gribi, mirsti!»
«Nesirdies,» Anna mierināja un satvēra vīra cieto roku. «ar laiku ies labāk.»
«Ar laiku ies labāk... pacieties... cerēsim visu labu...» Jānim plūda rūgti vārdi pār lūpām. «Ak tu debešķīga pacietība! Ann, vai tad tev nekad neapskrien sirds, redzot mūsu kaimiņa laimi?... Tam izaug rudzi, tam mieži, tam nododas lini, tam laime koku pirkšanā un pārdošanā, tam laime loterijā... Un mums? Nekur... Nudie, vārdiem taisnība: kam ir, tam tiks dots, un, kam nav, no tā tiks ņemts!»
«Jāni!... Vai mums netiek dots, kad strādājam! Negrēko!»
«Jā, kad strādājam, kad sūri, grūti - kad vergiem līdzīgi strādājam!»
«Es to daru labprāt. Sviedros vaigā mums būs ēst maizi.»