Vēl kādus vārdus ar Annu mainījis, kura visu laiku kā mēma bija stāvējusi, vecais atvadījās un aizgāja.
«Tas bezsirdis!» Jānis iesaucās un atkrita kādā krēslā. «Viņš nodomājis mūs iegrūst nelaimē. Un šo cilvēku visi sauc par goda vīru. Ekur goda vīrs!»
«Viņš tas patiesi ir,» Anna sacīja, piegājusi pie vīra un tad uzlikdama roku uz pleca. «Tu pats to esi teicis un atkal teiksi, kad tavas dusmas būs pārgājušas. Nav pareizi dusmoties. Viņa nauda tik ilgi pie mums stāvējusi, ka nedrīkstam piktoties, ka mums tā tik ātrā vīzē jāatdod. Mēs arī būtum nepateicīgi, ja nelūkotum noteiktā laikā naudu atdod, jo esmu pārliecināta, ka tikai patiesa vajadzība viņu spiež no mums to atprasīt... Ir jau arī gluži pareizi, ko viņš teica: tik godīgam cilvēkam kā tev nenāksies grūti naudu citur kur aizņemties, parāds arī, salīdzinot ar mūsu mājas vērtību, nav liels.»
Jānis atzina, ka Annai taisnība, un apmierinājās.
«Vai tu gribi, lai uz Slaucēju eju?» viņš jautāja.
«Nē, nē,» Anna ātri un dedzīgi atbildēja. «To negribu. Man Slaucējs tā nāk priekšā kā kāds zirneklis, kas tīklā tup un mušas gaida. Slaucējs netura arī uz mums laba prāta. No tā laika, kur viņu atraidīju un tu mani paņēmi, viņš mūsu naidnieks. Vai viņš nāca uz mūsu bērnu kristībām vai mūs ielūdza uz sava dēla? Un viņa jaunākais darbs - tas arī neliecina no draudzīga prāta uz mums: šķīris mūsu dārzus caur dēļu sētu! Gandrīzi lūk, mūsu bērni ar šā Ernestu satiekas un sadraudzējas!... Nē, nē, uz to cilvēku gan neej.»
«Taisnību sakot, man viņš arī nepatīk, bet no kā tad lai to naudu aizņemos?»
«Aizbrauksi rītā uz Antēna krusttēvu. Ja vien viņš varēs, tas tevis tukšā nelaidīs projām.»
Nākošā rītā agri Silabriedis aizbrauca uz Antēniem, bet atbrauca ap pusdienas laiku bez kapeikas mājā. Antēns bij uz to svētāko nodievojies, ka esot no naudas tukšs «kā izšauta plinte».
Aprunājies ar Annu, Jānis aizbrauca uz citurieni. Bet arī veltīgi. Divas dienas pie tuvīniem un tālīniem radiem un draugiem bez sekmēm noklamstījies, viņš grūtu sirdi vakarā nokļuva mājā.
«Nu gan vairs nekurp nebraukšu,» viņš sacīja uz Annu, kad par saviem nepanākumiem bij nostāstījis, «iešu uz Slaucēju, lai sviežas kā sviezdamies.»
Anna nopūtās. «Ej arī, - īsti ņemot, ko tak viņš mums var padarīt, kad tam kārtīgi procentus maksājam.»
Silabriedis otrā rītā ap brokasta laiku aizgāja uz Lejas Spijēniem.
Nebija tālu ko iet, tikai no kalna lejā. Daždažādu brangu saimniecības ēku virknes vidū pacēlās Slaucēja dzīvoklis. Tas bija gluži citāds nekā Silabrieža - pils pret būdu! Ēkas sienas bij akmeņu mūra, logi lielām rūtīm un eļļas krāsu krāsotiem rāmjiem, katram logam divi glīti slēģi. Saimnieku galā jeb, labāk sakot, «kungu» galā atradās maza veranda, tās priekšā jauki uzkopts puķu dārzs. Tālāk bij redzams liels augļu koku dārzs.
Tagadējais Lejas Spijēnu īpašnieks iesākumā bij bijis pliks puika. Stāstīja, ka viņa vecāki to gribējuši likt izmācīt par skroderi. Bet Slaucējam šis amats nepaticis, viņš iestājies kādā muižā par puisi un palicis tur pēdīgi par strožu. Šai vietā viņš nu bij rīkojies tik apdomīgi un gudri, ka pēc kādiem pieciem sešiem gadiem varēja iepirkt mazu māju. To ar krietnu peļņu pārdevis, viņš iepirka Lejas Spijēnus par ļoti lētu cenu. Zem Slaucēja vadības nolaistā māja acīm redzot gāja uz priekšu; drīzi Slaucēja lauki un pļavas bij labākie visā apgabalā. Viņa saimniekošana bij priekšzīmīga uzcītības un kārtības ziņā. Cik brangi nobarotas govis stāvēja viņa kūtīs, cik apaļi, spīdoši zirgi viņa stallī! Ūdens pile tiem nestāvēja uz muguras! Un cik tīrs viss bija! Sētā nekas negulēja aplam nosviests, tur neredzēja ne skaidas gabaliņa, ne mēsla galiņa. Uz katru ēku veda celiņš, glīti ar bruģi nokaisīts...
Blakus zemkopībai Slaucējs arī vēl nodarbojās ar mežu un koku tirgošanu, nodevās arī - lai gan reti - ar naudas veikaliem un nekaunējās ņemt desmit, divpadsmit un pat vairāk rubļu no simta. -
Ar savādām nepatīkamām jūtām, kuru viņš nevarēja un nevarēja nospiest, Silabriedis uzkāpa tiem divi pakāpieniem, kas veda Slaucēja «kontorā». Proti, ar šādu lepnu vārdu viņš bij kristījis vienu no savām istabām. Pie durvīm stāvēja pēc pilsētas ierašas šilts, kurā vienkāršiem druku burtiem bij iegravēts vārds «P ē t e r S l a u c e i».
Bez pieklauvēšanas Silabriedis atvēra durvis un iegāja istabā. Slaucējs bij mājā. Tas sēdēja pītā atzveltnes krēslā un lasīja kādu avīzi. Viņa bārdas apaugušais ģīmis izrādīja cietību, gudrību un augstprātību. Pats viņš likās būt vidēja auguma, krietnu vēderu, kas liecināja, ka Slaucējs grūtu darbu nestrādāja.
Ienācējs sveicināja pazemīgi, un Slaucējs kaut ko atņurdēja pretī, ko Silabriedis nesaprata, un rādīja uz krēslu, lai sēstoties.
Viesis apsēdās. Divas trīs minūtes Slaucējs vēl turpināja lasīšanu, it kā kad tas vienumēr vēl viens pats būtu bijis istabā. Silabriedim pa šo laiku ienāca atmiņā, kā Anna Slaucēju bij nosaukusi, un viņš pie sevis noņurdēja: «Pāvs!...»
Pēdīgi Slaucējs avīzi lēnām salocīja un nolika. Tad tikpat lēnām izvilka iz kabatas sudraba cigāru etviju un izņēma iz tās cigāru. Etviju atstādams sev priekšā uz galda, viņš aizdedzināja cigāru. Pāris reizēm kuplus dūmus izlaidis gaisā, viņš pēdīgi sāka runāt.
«Ā,» viņš vienaldzīgi teica, «kaimiņš arī reiz manā mājā!... Brīnums.»