«Jūs - tu - tu jau arī nekad nerādies manā sētā,» Silabriedis, no tik aukstas saņemšanas sajucis, stomījās.
Slaucējs savilka pieri krunkās. Viņam nepatika, ka Silabriedis to pa vecam ieradumam sauca par «tu».
«Nav vaļas. Man nav tādas vaļas kā citiem, kam mazākas saimniecības. Tie var šur tur apkārt dauzīties - es tādu prieku nespēju baudīt.»
Tas bija cirtiens par draudzīgo vārdiņu «tu». Silabriedis nosarka līdz ausīm.
«Braukāšanas nedara ik reizes prieku,» viņš atbildēja, cepuri abām rokām briesmīgi burzīdams.
«Kā to lietu uzskata, kā to uzskata,» Slaucējs runāja un tad uzsauca blakus istabā vedošās durvis atdarošai meitai: «Kas ir?»
«Madāma jūs lūdz uz sevi,» meita sacīja.
«Saki, ka man nav vaļas.»
Meita pazuda.
«Tava sieva vēl arvienu slimo?» Silabriedis jautāja.
«Slimo ar Dieva palīgu. Slimo ar vienu iestiepienu. Guļ gultā un nevar paiet. Bet citādi tai, paldies Dievam, klājas labi...» Slaucējs runāja ar tik saprotamu zobošanos, ka Silabriedim pārskrēja salts pār kauliem. Viņš gan bij dzirdējis citus jokojamies par Slaucēja sievas dīvaino slimību, ka tā cits nekas neesot kā bezgalīgs, neizprotams slinkums, bet no viņas pašas vīra mutes viņas nicināšanu dzirdēt - tā Silabriedis nebij sagaidījis. Kur tas notika, cik lielai plaisai tur nevajadzēja būt starp vīru un sievu!...
«Jā, ko lai dara, visādas slimības cilvēkam uzkrīt, dažam šāda, dažam tāda,» Silabriedis runāja, nezinādams cita nekā ko teikt, «tad jau nu tava sieva laikam nemaz neiet saimniecībā un visas saimnieces darīšanas guļ tavās rokās?»
«Nejautā nu pēc tā, ko tu gandrīz labāki zini par mani!» Slaucējs rupji iesaucās. «Stāsti labāk, - kāda vajadzība tevi pie manis atvedusi?»
Viesis nobālēja. Kad Slaucējs šitā ar viņu runāja, tad uz naudas dabūšanu nebij ko cerēt. Bet mēģināt aizņemties taču vajadzēja.
«Nācu ar vienu lūgumu pie tevis.»
«Tā! Ar kādu tad?»
«Gribēju naudas...»
Slaucējs iesmējās.
«Taisnību sakot, tu neesi pelnījis, ka tev aizdodu,» viņš runāja. «Papriekšu tu izbraukā ellu ellēs un tad vien vēl nāc uz mani.»
«Kā - kā tu to zini?» Silabriedis sabijies jautāja.
«Ha, ha, ha, ha! Muļķis tas, kas to vien zina, kas viņa sētā notiek! Kāpēc tad nenāci tūlīt uz mani?»
«Es - es - man - - domāju, ka tu nedosi,» Silabriedis meloja.
«Labi, labi,» Slaucējs sacīja, laipns palikdams, «cik tad tev vajaga?»
«Divu simtu,» Silabriedis nedroši teica.
«Dabūsi tos.»
Silabriedis bij pārsteigts. Slaucējs viņam aizdeva naudu bez kādas apdomāšanās. «Cik lielus procentus tu gribēsi?» viņš vaicāja.
«Tev jādod septiņi par gadu.»
«Septiņi! Tas par daudz!» Silabriedis iesaucās. «Pa ieradumam taču maksā tikai piecus, ja daudz, sešus!»
«Manis dēļ dod arī sešus.»
«Laid par pieciem!»
«Ne par grasi mazāk par sešiem. Tie ļoti zemi procenti.»
Brīdi apdomājies, Silabriedis bija ar mieru. Priecādamies, ka uz tik ātru roku vaļā no raizēm, kur ņemt naudu, viņš Slaucējam izsacīja daudzkārtīgas pateicības.
«Ne par ko, ne par ko, Silabriedi!... Bet ko vēl gribēju sacīt: mums noraksta vajaga, no pagasta tiesas apstiprinātas parādu zīmes... Bez zīmes ne kapeikas neaizdodu nevienam - un lai tas būtu vai mans brālis!»
«Kārtības vajaga,» Silabriedis atteica, «lai notiek pēc tavas gribas!»
«Jā... Zīmes izrakstīšana var notikt katru dienu. Man tik daudz naudas katrā acumirklī pie rokas. Skaties še!...» Un Slaucējs piegāja pie skapja, izņēma iz tā paciņu simtrubļu gabalu, pasvārstīja to lielīgi rokā un atmeta to atkal it kā kaut ko nevērtīgu skapī atpakaļ.
Daudz vieglāku sirdi, nekā viņš bij atnācis, Silabriedis aizgāja no Slaucēja. Mājā pārnācis, viņš Annai izstāstīja cik labi tam kaimiņos izgājis.
Pie sava «kontora» loga stāvēja Slaucējs un skatījās naidu pilniem skatieniem Kalna Spijēnos...
Rudenis bij atnācis. Balta sarma apklāja zemi, salti vēji pūta. Tumši, sniega pilni mākoņi rēgojās pa apvārsnes malām, šad un, tad arī jau nokrita kāda sniega pērsla zemē.
Silabriedis strādāja pļavas gabalā, kuru tas bij apņēmies uzlabot. Ar kapli un lāpstu viņš noārdīja cinis un nelīdzenumus un piebēra ar šādi sadabūtām zemēm purvainos iedobumus. Viņš strādāja tik uzcītīgi, ka, neskatoties uz visu auksto laiku, no viņa pieres tecēja sviedri, reti kad viņš uz mazu brīdi apstājās atņemt elpu, pie tam acu gandrīzi nemaz no darba nenovērsdams.
Tā viņš arī nemaz neredzēja, ka tam, pār Lejas Spijēnu pļavu nākdams, tuvojās kāds vīrieša tēls. Tikai kad šis jau gluži tuvu bij pienācis klāt, Silabriedis nejauši pacēla acis un ieraudzīja to.
Pienācējs bij Slaucējs.
«Jānāk tak reiz apskatīties, ko mans kaimiņš šeit dara,» viņš sacīja, dievpalīgu padevis, «redzu tevi uz šās vietas jau vairāk nekā nedēļu lokāmies... Ā, tu gribi savu pļavu uzlabot... Teicams nolūks, tam jau sen vajadzēja notikt... Bet, kā man šķiet, tad tu par daudz lēni eji uz priekšu, redzams, tev darba pūķa vis nava mājā...»
«Nē,» Silabriedis atbildēja, lāpstu iedurdams zemē un uz tās smagi atspiezdamies, «tā man nav. Rīgā veči izmiruši, kas tos pārdeva. Bet ceru ir bez pūķa palīdzības tikt galā.»
«Ies grūti, vilksies ilgi.»
«Ko lai dara! Kam nav naziņ, ēd ar nadziņ, - kam nav naudas, ko algot algādžus, tam jāstrādā pašam. Bet taisnība jau nu ir, darbs ilgi vilksies, vairāk gadu.»
Slaucējs purināja galvu un cieta brītiņu klusu. Tad sacīja: «Ar simtu, ja daudz, ar simts divdesmit rubļiem pļavu varētu brangi uzlabot.»
«Jā, bet kas tos man dos! Man jau naudas pūķa arī nava...» SiIabriedis pasmīnēja.
«Nu, tas jau nav vienīgais naudas avots, citi ar to arī var izlīdzēt - par piemēru es!»
«Tu?» Silabriedis izrunāja šo vārdu ļoti pārsteigts.
«Es. - Vai tu par to brīnies?»
«Nē, nē, par to gan ne, bet par to, ka tu man - es vismazāk to tā saprotu, ka tu man gribētu izlīdzēt - -»