Pēdīgi Slaucējs piecēlās, piegāja pie meža kunga un sniedza tam roku.
«Pateicos sirsnīgi,» viņš runāja. «Barons cērp zemniekus kur un kā varēdams, mēs viņu. Tā tā lieta izlīdzinās...» Un tad, piegājis pie durvīm un attaisījis tās, viņš sauca: «Lien!»
Sauktā parādījās durvīs.
«Atnes vēl vienu pudeli vīna no pagrabiņa - še atslēga,» viņš pavēlēja.
«Jūsu meita?» meža kungs jautāja, kad Liene bij aizgājusi. «Ļoti glīts skuķis, kas par acīm, kas par sārtiem vaigiem!»
«Mana istabas meita,» Slaucējs atbildēja patīkamiem smaidiem, meitenei pa logu noskatīdamies pakaļ, «mana kaimiņa Silabrieža meita, man tikai ir viens vienīgs mantinieks - dēls.»
«Ā! Jums dēls, kaimiņam meita, tur var kas iznākt! Jūsu tagad šķirtie gruntsgabali kādā dienā var palikt par vienu, - atminaties manu vārdu, Slaucēja kungs!»
Slaucējs pasmējās mēdoši. «Jā,» viņš sacīja lielīgi, «abi Spijēni kādreiz gan var tikt savienoti vienos, bet pa citādu ceļu, nekā jūs to domājat.»
«Pa kādu, par piemēru?»
«Par piemēru, pa tādu: mans kaimiņš ir parādos līdz kaklam.»
«Ā!»
Slaucējs tagad piedāvāja viesim cigāru, un, kamēr abi vīri uzsāka pīpēt, Liene ienāca ar vīnu.
«Sakāt namamātei, ka vēlētos viņu apciemot,» meža kungs sacīja uz Lieni. «Atnesat man, lūdzu, ziņu, vai to varēšu.»
Liene izgāja un atkal pēc brīža ienāca ar vēsti, ka madāma priecāšoties cienījamo meža kungu redzēt pie sevis.
Kad vīna pudele «uz labām laimēm», kā meža kungs sacīja ar nozīmīgiem smaidiem, savu glāzi ar Slaucēja sasizdams kopā, bij iztukšota, saimnieks savu viesi ieveda pie «madāmas», pats atkal tūlīt istabu atstādams.
Madāma gulēja uz gultas. Kas jau iepriekš to nezināja, tas no viņas izskata nedabūja iespaida, ka viņa slima. Visa viņas miesa bija branga, vaigi drusku sārti, acis žirgtas, dzīvības pilnas. Arī viņas apģērbs nebija tāds, kādu mēdz atrast pie slimniekiem. Brūnā, vilnainā ar samtu aprostā kleitā, lepnu aubi galvā, lēznas samta rītakurpītes kājās - tā vārgule gulēja uz gultas mīkstajiem spilveniem. Meža kungam ienākot, saimniece steigšus aizklāja sev krūtis ar baltu lakatiņu. Slaucēja madāma pašulaik bij dzērusi kafeju - viņa to darīja sešas septiņas reizes pa dienu, - kad Liene bij ienākusi ar ziņu, meža kungs gribot šo apmeklēt. Negaidītā ziņa madāmu bij tā pārsteigusi, ka tai visa ar krējumu un olas dzeltenumu sataucētā kafeja bij izlijusi uz krūtīm. Citā reizē nevainīgā Liene par to bez žēlastības būtu dabūjusi bezgalīgu bārienu, jo madāmai bij ieradums par visu kas ap viņu notika, Lieni darīt atbildīgu, bet šoreiz priekš tā neatlika laika. Liene tikko paguva pagrūst kafejas tasi zem gultas (nevienam svešam nebij redzēt, ka Slaucēja madāma ēda, jo viņai likās, ka ēdošs slimnieks neizskatās pietiekoši slims, lai to varētu nožēlot - un Slaucēja madāma gribēja būt nožēlojama, - un tādēļ pastāvēja stingrs likums, ka vajadzīgā brīdī visai ēdmaņai, lai tā būtu kāda būdama, bij pazust zem gultas), es saku, Liene tikko paguva pagrūst tasi zem gultas, rokas spoguli - madāmas mīļāko laika kavēkli - nobāzt zem tās galvas spilvena, pomādas podiņu iebāzt kabatā un mazgājamai bļodai, aizvilkt kādu gultas aizsargu priekšā, kad meža kungs ienāca.
Rokas virs baltā lakatiņa dievbijīgi salikusi, slimniece apsveicināja viesi pavāju balsi.
Meža kungs nosēdās pie gultas norādītā krēslā un izsacīja savu prieku par madāmas labo izskatīšanos. Viņš bij baidījies viņu atrast daudz slimāku.
«To man ikkatrs saka,» slimā atbildēja, «ikkatrs, kas manas slimības tuvāki nepazīst. Mans izskats viļ. Jo brangāka izskatos, jo slimāka esmu... Man, redzat, ir ūdens kaite - wassersuchte.»
«Tā?» meža kungs sacīja. «Tā, tā! Taisnību sakot; no tā vēl nekā nebiju dzirdējis. Visa pasaule līdz šim no tā vien runāja, ka jums slimība esot kājās.»
«Tas arī ir taisnībā. Bet vai tādai vārgulei kā man tikai viena slimība? Ak tu tētīt, ko visu jau neesmu izbaudījusi!...»
Un nu saimniece sāka klāt vaļā savas slimības vēsturi, pie tam attīstīdama tik apbrīnojamas runāšanas dāvanas, ka meža kungs nevarēja apspiest nožēlošanas, ka šī sieva nebija advokāts... Kad pēc pilnīgas ceturtdaļstundas madāma pēdīgi apklusa, tad viņas viesis zināja, ka tā gandrīzi visās plašāki pazīstamās slimībās savā laikā bij sirgusi.
Meža kungs, šai stāstā noklausījies, nezināja, ko teikt, ko neteikt. Bīdamies, ka nav jāsāk skaļi smieties, viņš kodīja mēli un cieta klusu. Arī saimniece nerunāja brītiņu nekā un tad sauca Lienes: «Ienes man ūdeni, ko dzert, bet ne visai aukstu... Redzat, meža kungs... Tiklīdz kādu vārdiņu parunāju, tiklīdz esmu slima... Mute sausa kā daglis... Iekšķīgs karstums!...»
Kamēr saimniece dzēra, Liene turēja apakštasi, uz kuras ūdens glāzi bij ienesusi. Nevilšus viņa pagrieza acis uz meža kungu, kas noņēmies viņā skatījās. Liene nosarka, nodūra ātri acis uz zemi un iznesa dzeramo trauku atkal laukā.
«Ļoti glīts meitēns,» meža kungs sacīja, baiļodamies, ka madāma, atveldzējusi mēli, nesāk turpināt savas slimības kroniku.
«Jā,» saimniece atteica stiepti, «glīts gan, bet - slinks. Jūs nemaz nevarat iedomāties, cik maz šis meitietis grib kustēties.»
«Brīnums... Pēc tā viņa gan nemaz neizskatās. Bet viss jau nav zelts, kas spīd,» meža kungs runāja.
«Jā... Tāpat visi nav veseli, kas veseli izskatās, - ņemat piemēru pie manis... Meža kungs, vai jūs ticat, sapņiem?»
«Kā tā?»
«Redzat, gribēju ar jums kā ar kādu mācītu cilvēku kaut ko pārrunāt. Kā tas var nākt, kad ikkatru reizi, kad savu māti redzu sapnī, man jāraud vai jāpaliek ļoti slimai? Arī izgājušo nakti -»