Tēvs nosmējās mēdoši.
«Ir jau labi, ej nu vien tagad,» viņš auksti runāja.
Ernests to sev nelikās divreiz teikties. Kā pieķerts un atkal atlaists zaglis tas izmetās ārā iz «kontora».
«Viņš mīlē Lieni, tur nav ko šaubīties!» Slaucējs norūca, lielā satricināšanā paceldamies un zvērošus skatienus dēlam pa logu sūtīdams pakaļ. «Pagaid, puis, gan tevi izārstēšu... Bet kā? Kad Liene arī viņu mīlētu, Liene viņu - - tad vai jums visiem!»
Marta mēneša saulīte mīlīgi spīdēja pa logu Kalna Spijēnu saimniekistabā, kurā pie galdiņa sēdēja Anna, Liene un tās brālis Juris. Pirmajām bij sarkanas, izraudātas acis, pēdējais, galvu atspiedis rokā, bēdīgi lūkojās zemē.
Istabiņā valdīja neomulīgs klusums, kuru māte pārtrauca, sākdama pusdikti šņukstēt.
Juris pacēla galvu. «Neraudi nu vairs, māt,» viņš gandrīz pavēloši runāja, «esi diezgan asaru lējusi; bet, kas noticis, tas noticis, atdarīt caur raudāšanu vairs nekā neatdarīsi, - domāsim labāk, kā to lietu tēvam lai darām zināmu. Ap pusdienas laiku viņš teicās būt mājā, un pusdiena vairs nava tālu.»
«Jānis brauc jau,» vecā māte, lēnām no āras ienākdama, sacīja un atsēdās uz mūriņa.
Liene uzlēca stāvu un metās mātei pie krūtīm.
«Māt, māt, glābi mani, viņš mani nositīs!» tā iesaucās.
Māte apkampa meitu.
«Nebaidies,» viņa mierināja, «viņš tevis nesitīs... Ak, meitiņ, meitiņ!»
Brīdi nekas cits nebij dzirdams kā abu diktā šņukstēšana.
Juris piecēlās, piegāja pie māsas un satvēra tās roku. «Nāc, mās, ieeji otrā istabiņā un palieci tur, kamēr mēs ar tēvu esam izrunājušies,» viņš sacīja.
«Ej, meit, ej,» māte skubināja, un Liene iegāja sāņistabiņā, durvis atstādama pusviru.
Pēc neilga laika tēvs ienāca. Kažoku novilcis, viņš laipni jautāja, vai pusdiena jau esot gatava. «Jūs te visi tā sēdiet, kā kad svētdiena būtu,» viņš jokodams pielika, redzēdams, ka sieva un dēls bij bez darba.
«Ir jau nu gan mums jauka svētdiena atnākusi,» Anna sacīja un aizsedza ar priekšdrēbi ģīmi.
«Kas tad nu atkal noticis?» saimnieks pārsteigts iesaucās. «Vai jūs reiz nemitēsaties žēloties par to sasodīto pļavas gabalu! Slaucējs viņu pircis un aizmaksājis, un jūs varat savas acis izraudāt, ir tad viņa vairs atpakaļ nedabūsiet... Kas tā par būšanu! Pati, Ann, tu biji lielā padoma devēja, lai pļavu atlaižot Slaucējam, pati tu labi gan redzēji, ka, ja tā nedarīsim, tiksim izķīlāti, un nu, kad nenovēršamais izdarīts, nu tu katru vaļas brīdi pavadi ar raudāšanu. Neesi bērns!»
Anna nekā neatbildēja, arī Juris cieta klusu.
«Par pļavu, dēls, Anna nežēlojas,» Jāņa māte sacīja.
«Nu par ko tad? Par to pusdienas cēlienu, ko biju uz lauka, tak nebūs kāda nelaime notikusi? Stallī, kur nupat ievedu zirgu, viss bij kārtībā, vai kāda govs -?»
Juris atmeta ar roku.
Silabriedis pietrūkās. «Liene?» viņš iesaucās. «Apžēlojaties, kas tai noticis? Stāstiet!»
«Slaucējs viņu atlaidis,» Juris spiestā balsī stāstīja.
«Atlaidis!... Nemelo, Juri! Aiz kāda iemesla gan Slaucējs to būtu darījis, viņš man vēl priekš kādām nedēļām apgalvoja, ka ar Lieni esot mierā, - stāstāt patiesību, esmu sagatavojies uz visu - viņa ir -»
«Viņa ir patiesi tikai atlaista vien, tēt,» Juris atkārtoja. «Jautā veco māti.»
Silabriedis skatījās savā mātē. Šī pamāja ar galvu.
«Paldies Dievam,» viņš runāja, atvieglināts atņemdams elpu, «domāju jau, ka nezin kas likts būs jādzird. Bet kas tā nu par raudāšanu tādas niecīgas lietas dēļ!»
«Nesaki vis paldies Dievam, pirms visa neesi dzirdējis,» vecā māte teica ar savādu smagumu balsī.
«Ko?! Kas tad man vēl būs jādzird? Liene tak nebūs apzagusies! Tas nevar būt!... Kur viņa ir?»
Neviens nekā neatbildēja.
«Tēt, tev pāris reižu jau esmu stāstījis, ko Lejas Spijēnu saime runāja par Ernestu un mūsu Lieni,» Juris pēdīgi, gandrīz pusspītīgi uzsāka. «Tu neklausījies mani, aizstāvēji Ernestu, viņu man vēl dažreiz par priekšzīmi uzstādīdams... Nu tavs labais Ernests izdarījis jaukas lietas... Liene caur viņu atlaista.»
«Caur viņu? Ej nu, ej, neblēņojies.»
«Jā, caur viņu. Ernests viņu iegrūdis negodā.»
«Melis, kas to saka!» Silabriedis iekliedzās un atvēzēja roku, it kā gribēdams kam sist. Tai pašā acumirklī sāņistabiņā bij dzirdams dobjš kritiens. Silabriedim paceltā roka noslīdēja uz zemi, viņš piegāja pie pusviru stāvošām durvīm, tās plaši atvērdams.
«Lien!» viņš lielā sakustināšanā iesaucās. «Lien, vai tas tiesa?»
Liene gulēja ceļos tēva priekšā. Lūdzoši viņa tam stiepa rokas pretī, izsamisukā balsī sacīdama:
«Piedod, piedod, tētiņ, esi žēlīgs!»
Tēvs sāpīgi ievaidējās un atspiedās, it kā kad tam būtu pietrūcis spēka, pie durvju stenderes.
«Piedod, tētiņ,» Liene atkārtoja un satvēra tēva roku.
Tēvs ātri atkratīja to no Lienes rokas.
«Meit,» viņš dobji runāja, «meit, ko tu mums esi padarījusi?... Savu mūžu sūri, grūti esam nodzīvojuši, neesam nekādu prieku baudījuši, mantas nekādas Dievs mums nepiešķīra, bet mēs tomēr nezaudējām cerības reiz tak piedzīvot prieku. Un nu?... Lien, Lien, Lien!»
«Piedod, piedod...»
«Nē, nelūdzies piedošanas, celies augšā, celies augšā un ej - atstāj manu māju. Tāpat kā uz priekšu tev manā sirdī vairs nebūs vietas, tāpat tev viņas arī nava šitai mājā. Ej, - ej uz Lejas Spijēniem atpakaļ. Tevis nedrīkst uz tik ātru roku atlaist. Slaucējam tu tik ilgi esi jāpietura. līdz tu citu vietu būsi dabūjusi.»
«Tēt, nedzen manis projām, nesodi manis tik bargi!»
«Lielam grēkam vajaga liela soda - nelūdzies velti!»
«Tēt, tēt, vai mans kauns man nav diezgan liels sods, kādēļ tu viņu vēl gribi palielināt?»