Viņš gribēja aiziet.
«Dod vienu paciņu paperaušu,» Bērtulis sacīja.
Krodzenieks atgriezās atpakaļ, izpildīja viņa vēlēšanos un pazuda aiz durvīm, kuras veda viņa privātdzīvoklī.
«Še pīpē,» Bērtulis sacīja uz Kājautu tā priekšā uz galda uzsviezdams papirosu paciņu, pēc tam kad to bij atplēsis un vienu papirosu savos baltajos zobos iespraudis. «Pēter, vai tu arī neuzrausi kādu dūmu?»
«Nē,» Pēteris īsi atbildēja un berzēja savas nosalušās rokas.
«Nē? Par ko ne?» Kājauts iejautājās.
«Par to ka nemāku.»
«Nemāki? Ujā! Tik liels cilvēks un vēl nemāk pīpēt! Nu tad mācies. Pīpēšana vīram dod īsti vīrišku izskatu; nepīpētājs aizvien izskatās tāds, kā kad tas būtu nepilnīgs.»
«Kā par piemēru mūsu Jēkabs,» Bērtulis sacīja.
«Pareizi,» Kājauts teica. «Vai tas nav bāba?» «Bāba?» Pēteris skarbā balsī iejautājās. «Jūs abi nupat ļoti aplam izrunājāties. Pīpēšana vīram dodot īstu vīrišku izskatu?...» Viņš pasmējās īsi. «Ar to vīra vīrišķo izskatu gan stāv ļoti plāni, kam jau ar pīpēšanu jāizrāda, ka viņš ir vīrs. Ja tu, Kājaut, pastāvīgi neķulķētu, tad jau nu cilvēki pastāvīgi pārskatītos, tevi noturēdami par brunču valkātāju. Jo, lai gan tev jau droši vien būs savi divdesmit astoņi vai visi trīsdesmit gadi uz kosas, tev tomēr vēl nav tik daudz spalvu ap purnu kā dažam sieviešam!» Šos vārdus izrunājis, Pēteris valgu ap salāpīto mēteli sarāva cieti un izgāja ārā.
Kājauts izgrūda pāri balsienu, kuri izklausījās kā smiešanās, nosvieda līdz pusei nopīpēto papirosu zemē un samina to ar kāju.
«Re, ko tu dabūji!» Bērtulis izsaucās un smējās. «Tas vis nav plikām rokām ņemams.»
«Lielmutis tāds!» Kājauts sakaitināts runāja. «Bet par ko viņš tā sadusmojās, kad Jēkabu nosauca par bābu? Tiem abiem laikam labi satiek?»
«Satiek jau nu gan. Sasitušies kopā, tie abi vienādiņ iet pa saimniekam. Man tādi puiši nepatīk. Puišiem jāturas pa puišiem, tad iet kārtīgi.»
«Zināms,» Kājauts apstiprināja. «Ar tādiem cilvēkiem kopā dzīvot ir ļoti nepatīkami. Kā tad vēl pats Sausnors izturas pret šo pāri?»
«Nu, to jau nu gan vari domāt. Dēli un dēliņi vien griežas. Es jau vienmēr esmu tas sliktākais... Kad vecais mani kādreiz rāj, tad jau nekad nepiemirst teikt: «Kā tad Jēkabs tā nedara, skaties tak Jēkabā, skaties Pēterī, kādi tie ir...» Vai zini, tādās reizēs man prāts uz tiem abiem top vēl greizāks... Kājaut!»
«Nu?»
Bērtulis nolaida balsi un sacīja:
«Vai zini ko? Palīdzi man Pēteri piedzirdīt... Jau viņnedēļ apņēmos, kad uz sniega rakšanu izdzina, sak, ja tik vien mūs abus sūtīs, tad Pēteri lūkošu piedzirdīt. Lai redz vecais, ka viņa «dēliņš» arī prot ieņemt no sūrā, un lai tā man vairs tik daudz nekar kaklā. Vai palīdzēsi?»
«Par ko tad nu ne,» Kājauts atbildēja, kuram Pētera vārdi koda sirdī, un savilka ģīmi neglītās grumbās. «Tad nodoms labs. Ta tad vecajam būs ko skatīties, kad tu ar puiku kā ar tītavām ietuntuļosi mājā... Bet vai neiesim mazajā istabiņā? Tur netiksim traucēti.»
«Iesim ar,» Bērtulis atteica un piecēlās. Viņš nolēja no vēl gluži pilnās pudeles drusku alu savā glāzē un pielēja pudeli ar brandvīnu atkal pilnu.
«Ā!» Kājauts izsaucās un pakratīja lietpratīgi galvu. «Tāds maisījums der.»
Bērtulis pasmīnēja, paņēma pudeli ar sajaukto alu un vēl otru neizdzerto pudeli un iegāja kroga mazajā viesu istabā, kura atradās blakus stoikas istabai. Tai pašā acumirklī krodzenieks atkal ienāca stoikas istabā, pilnu karafi turēdams rokā.
Ieraudzījis Kājautu vienu, viņš vaicāja, vai biedri jau esot aizgājuši.
«Nē,» Kājauts atbildēja, «viens iegāja mazajā istabā, un otrs - nu, tur jau otrs nāk!»
Āras durvis atvērās, un Pēteris ienāca. Ne vārda nesacījis, tas iepūta pāri reižu saujās un uzsāka no jauna pa istabu staigāt.
«Vai vēl neesi sasilis?» krodzenieks jautāja.
«Nē,» Pēteris atbildēja.
«Nu tad, kā redzams, bez palīga šodien arī nesasilsi,» krodzenieks sacīja un pieklauvēja ar pirkstu pie brandvīna karafes.
«Taisnība gan, Zariņ,» Kājauts piebilda un piecēlās. «Arī mēs ar Bērtuli bez palīga nebūtu sasiluši. Ielej puskorteli!»
Viņš ienesa pilno puskorteli mazajā istabā.
«Tas labi,» Bērtulis sacīja, kad Kājauts skārda mēru uzlika uz galda, iestājās durvīs un sauca Pēteri.
Puika ienāca.
«Iedzer glāzi alus,» Bērtulis sacīja, glāzi pieliedams no pudeles, kurā alus nebij sajaukts ar brandvīnu.
«Man negribas,» Pēteris atbildēja. «Man no salta alus tak vēl vairāk salt.»
«Šitas alus nemaz nav salts, palūko vien.»
Pēteris pacēla glāzi, izdzēra to gandrīz līdz pusei un tad nolika to atpakaļ uz galda.
«Salts un rūgts,» viņš sacīja un taisījās istabiņu atstāt.
«Bet kur tad tu nu gribi skriet?» Bērtulis iesaucās un satvēra Pēteri aiz rokas. «Paliec tak še pie mums!»
«Viņš ar mani dusmīgs,» Kājauts sacīja, «Ko nu blēņas! Nāc sēdi še man līdzās.»
Bērtulis nosēdināja Pēteri uz ādas pārvilktā dīvana starp sevi un Kājautu. «Tu esi pārlieku nosalis... Roka kā ledus gabals.» Viņš palaida Pētera roku vaļā, satvēra skārda trauku un iedzēra krietnu malku. «Še ieņem tu arī no sūrā, redzēsi, siltums vien tūliņ apjuks.»
«Es jau brandviņa nedzeru,» Pēteris sacīja.
«Es zinu. Bet cik ilgi tad tu tik svēti gribi dzīvot? Jēkabs arī reizēm iedzer pa čarkai, un, ja viņš tagad te būtu klāt un tevi redzētu tik nosalušu, galvoju, ka tas teiktu: «Pēter, iemet vienu kanku!»
«Varbūt. Bet man par tiesu negribas.»
«Ak tu brīnums, kas tu esi par mamzeli! Tev tak no mums nebūs kauns sasilšanas dēj iedzert drusku brandviņa? Tad nudie būtu jāsmejas.»