«Ā - nekā par velti?... Vai protiet cūkas kaut?»
«Nē.»
«Linus mērkt?»
«Kas tas ir par darbu?»
«Rudzus sēt?»
«Nē.»
«Miežus pļaut?»
«Nē. Bet es protu - -»
«Zagt, kas tik man krīt nagos!» Koklaps bļāva, šoreiz tapdams zils kā plūme. «Jā, to es zinu! Zinu, kur mans kapara stopiņš galu ņēma! Šitāds tēviņš kā tu to man aiznesa. Un nu tu nāc un domā, tev arī pie manis laimēsies! Skaties! Kur tad tu jau esi saodis, ka savai meitai ieprecinu iegātni un taisu kāzas?»
«Bet, mīļais saimnieks, no tā nekā nezinu.»
«Un nāc tomēr izspiegot, kur gaļu kāršu, kur viesu zirgus siešu! Smalki deguni jums ir, tas man jāsaka. Bet es arī vis neesmu vakarējais. Es jūs, kundziņus, pazīstu. Prom, laukā no mana pagalma, pirms uznāk tumsa!»
Viegls sārtums sakāpa svešā vaigos, bet, paskatījies lietus debesī, kas nāca tuvāk un tuvāk, viņš savaldījās un sacīja:
«Tu maldies, saimnieks, ja domā, ka esmu kaut kāds blēdis vai zaglis. Man zagt nevajag. Skaties šurp!» Un viņš piegāja pie zēna, piedūra pirkstus pie viņa deguna - un spīdošs sudraba rublis nokrita zemē. Viņš satvēra otrreiz, satvēra trešreiz puikas degunu, un atkal un atkal līdzīgi naudas gabali noripoja mazajam pie kājām. Svešais salasīja tos rokā, paskandināja tos tajā un skatījās tad smīnēdams Koklapā.
Kā sālsstabā pārvērsts, šis brīdi stāvēja svešā priekšā.
Bet tad viņš atkal atjēdzās.
«Ā - tad tāds tu esi!» viņš kliedza pērkoņa balsī, atkāpās un aizvilka gaisā svešajam krustu priekšā. «Ak tās sugas!... Ber nedomā, ka man no tevis bailes. Nekā tu man nevari padarīt, jo es arī neesmu vis vakarējais! Nekā tu man nevari padarīt, ja ar tevi neielaižos, tādēļ projām, projām no manas mājas, es vēlreiz saku!»
Svešais, kas no savas burvestības laikam pavisam otrādas sekas bij sagaidījis, palika vēl acumirkli šaubīdamies stāvam un pagriezās tad uz iešanu, jo ātrais Koklaps taisījās viņam brukt virsū.
«Nu tad parād man vismazāk ceļu uz tuvākām kaimiņu mājām,» tas vēl sacīja.
Bet arī šī niecīgā laipnība viņam tapa liegta, un tātad viņš uz labu laimi sāka soļot pa ceļu, kas aiztecēja uz to pusi no kuras viņš nebija nācis...
Šis ceļš visupirms noveda no kalna lejā, tur atradās liela pļava ar siena šķūni. Ēkas durvis bij izceltas, un gājējs varēja redzēt, ka drusku siena bij ievākts. Pārējais vēl stāvēja tāpat gubās uz pļavas. Steigšanās ar kāzām laikam arī šito darbu bij pārtraukuse un apturējuse.
Uzmetis rūpju pilnu mirkli debešiem, kuri ar katru minūti tapa tumšāki un draudošāki, svešais tuvojās šķūņam. Labāku guļas vietu par kaut kādu kūtsaugšu ar drusku salmiem vai siena viņš jau arī nupat atstātās mājās nebūtu dabūjis. Viņš ievēla izcelto slieksni durvīs, nosēdās tajās, atslēdza savu somiņu un izņēma iz tās olu. Atlupinājis čaulu abos galos vaļā un pārliecinājies caur ostīšanu par viņas frišumu, viņš to izzīda un nometa čaulu zemē. Tad viņš uzēda gabaliņu rupjas maizes, ko par laimi svārku kabatā atrada, un iedzēra malku šņabja iz mazas, plakanas pudeles. Pēdīgi, izpīpējis pāri papirosu, viņš ietinās savā lakatā un apgūlās šķūņa dibenā.
Bet Koklaps agrāk nedevās pie miera, pirms ar ogli uz topu un zirgu kūts durvīm nebij uzvilcis jaunus lietuvēnu krustus un vēl daždažādi savu māju un mantu aizsargājis pret noburšanu.
Nākošais rīts tikko bij atausis, kad saimnieks atkal jau bij kājās un, zēna un kāda puiša pavadīts, devās uz cūkkūti, kur cūka briesmīgi trokšņoja, jo tā vakar vakarā bij atstāta nebarota.
Sarūdzis nelabi pavadītās nakts dēļ, jo bargs pērkons un sapņi par milzīgiem deguniem; iz kuriem sudraba rubļi bij biruši, Koklapam nebij ļāvuši mierīgi gulēt; saīdzis par cūkas caur ausīm ejošo kviekšanu, viņš durvis ar sparu atgrūda vaļā un pacēla cirvi, lai kustoni, ja tas dotos ārā, ar apreibinošu belzējienu nospertu gar zemi.
Bet durvis atsitās sienā un atlēca no tās atpakaļ, saimnieku nogrūzdamas pie malas, tā ka šis netrāpīja cūkas, kura tiešām tai pašā acumirklī no kūts drāzās laukā. Puisis un zēns tūliņ gan bēglei gula virsū, puisis to satvēra aiz auss zēns aiz citas, daudz mazāk cienīgas miesas daļas, - bet ar dusmīgu uh-uh šī atsvabinājās no saviem slepkavām un aizskrēja ar vareniem lēcieniem projām.
Nu iesākās trakiska dzenāšana.
Izsalkušais, tikai četras dienas aizgaldā noturētais, sabaidītais četrkājainis skrēja kā stulbs pa laidaru apkārt, izlauzās caur vārtiem un noslēpās Koklapa skaistajās, gatavās kaņepēs. Kad tās krustām šķērsām bija nomīdītas, cūka devās pāri pār kāpostu dārzu pusnopļautā kviešu laukā iekšā un no turienes pēdīgi pa kalnu lejā uz pļavu.
Sviedros plūzdams, gandrīz melns aiz dusmām, šad un tad satricinādams gaisu ar briesmīgākiem lāstiem un tutenu vicinādams, ko, pats nezinādams, kā, ar cirvi bija pārmainījis, saimnieks cūkai loba pakaļ un līdz ar viņu garā virknē visa viņa saime, kuru elliskais troksnis bija sasaucis kopā un kas godīgi bija palīdzējuse kviešu lauku pārvērst par klājienu.
Arī pļavā cūka vēl izskraidījās no labās uz kreiso, no kreisās uz labo pusi un miedza tad uz šķūni. Nabaga bēgle pēdīgi taču bija nokausēta un gribēja ēkā meklēt glābiņu. Bet, tikko tā ar priekškājām pār slieksni bija pārlēkuse, kad Koklaps, kas ar viltu bija noslēpies aiz kādas siena gubas, no paslēptnes izslējās laukā, cūkai uzgāzās virsū un nesamanīgās dusmās tai vairāk reižu savu tutenu līdz spalai iegrūda kaklā.
Pēc pāra minūtēm cūka bij beigta un gulēja uz sliekšņa tāpat kā Koklaps to bija notvēris: ar priekškājām šķūnī, ar pakaļkājām ārā.