«Tā tik bij jakts!» kāds izsaucās no pārējiem gūstītājiem, kas arī visi pa tām starpām pie šķūņa bija salasījušies. «Nudie, tādas traces vēl savā laikā nebiju piedzīvojis!»
«Jā,» kāds cits piebilda un slaucīja sviedrus, «kas to būtu domājis, ka šitādam zvēram tik žiglas kājas. Labi, ka tas beigts.»
«Skāde tikai par tām asinīm,» kāda taupīga vecene runāja. «Nu kāzām nebūs putraimu desu.»
«Nekā nevajaga nožēlot, māt,» otra gudri piezīmēja. «Viss notiek ar ziņu. Nezin vai kāds skauģis cūkai nebij ietaisījis, ka viņa tā trakoja. To nevar zināt... Nu ar tām nelabām asinīm arī viss jaunums būs projām.»
«Tā ir,» tagad saimnieks ar spēcīgu balsi iejaucās sarunā un visai apmierināts iesita cūkai ar tutena asmeni pa muguru. «Apburta viņa bijuse. Vakar vakarā par viņu nemaz neiedomāju. To izdarījis svešais acu apmānītājs.»
«Še pie šķūņa laikam arī kāds būdzījies,» kāds puisis tagad atkal sacīja. «Te guļ pussamīta ola.»
«Ā!» saimnieks iesaucās, čaulu ieraudzīdams. «To tas velna Bambans vai arī tas svešais vazaņķis še nolicis. Manu sienu tas gribējis noburt. Bet nu tev, draugs, neies lāgā. Es olu iebāzīšu rumbā.»
Un viņš pacēla čaulu, lai mājā piepildītu savus draudus.
Proti, ja olu iebāza vecā ratu rumbā, rumbu ar sērmūkļa puļķiem aizdzina cieti un to nogremdēja purvā, tad nešļava vairs nevarēja kaitēt, bet pašam nēsātājam bij jāmirst, ja Koklaps tam nedeva dzert.
«Uz māju un ar vāģiem šurp!» saimnieks tagad pavēlēja, un visi pagriezās uz iešanu.
Bet te notika kaut kas neticams, kas visu kājas sastindzināja un visu dzīslās asinis vai apturēja staigāt.
Cūka iesāka runāt.
Lēnām un dobji iz asiņainās galvas šādi vārdi dunēdami nāca ārā:
«Vai, vai, vai saimnieks!... Tava meita tikai tad drīkst taisīt kāzas... kad manu gaļu v i e n s v i e n ī g s vīrietis apēdīs... Viens vienīgs vīrietis....Vai, vai, vai saimnieks... citad nelaime nāks pār tevi... ar tādu ātrumu...kāds manām kājām bija.»
Bāls kā mironis Koklaps skatījās cūkā. «Vai jūs arī dzirdiet?» viņš gribēja vaicāt, bet pār viņa lūpām nenāca ne balsiens. Ar mēmu muti viņš tur stāvēja.
Bet cūka pa otro lāgu iesāka runāt un sacīja tos pašus vārdus. Tikai tagad tie likās nākam iz vēdera.
Un vēl arvien Koklaps mēms stāvēja šķūņa priekšā, un vēl arvien viņa saime ne locekļa nejaudāja kustināt.
Bet cūka pa trešu lāgu uzsāka runāt un sacīja atkal tos pašus vārdus, kuri tagad nāca iz tās miesas daļas, kas ārā gulēja. Tad trešo reizi iestājās īsts svinīgs klusums, kuru arī trešo reizi neviens neiedrošinājās pārtraukt.
Piepeši vesels bars elles garu šķūnī likās esam palaists vaļā. Jo uzreiz vienā kaktā dzeguze sāka kūkot, tad otrā lakstīgala pogāt, tad trešā kaktā suns sāka kaukt un riet, tad tā bij, it kā aiz šķūņa kāds zāģētu, un galu galā šķūni pildīja tāda rūkoņa kā bišu stropu.
Šādā troksnī klausoties, ļaudīm mati sacēlās stāvu. Pēdīgi bailīgākais pārmeta krustu un sāka mukt projām. Nu arī citi atjēdzās un nebij vairs turami. Trakos lēcienos tie saskrēja kalnā augšā - Koklaps, no jauna zils, melns, tāpat visiem līdz - un nonāca mājā, kā zivis sausā pēc elpas čāpstinādami.
Kad pirmais ārprātam līdzīgais uztraukums bija pārgājis un ļaudis pēc zemnieku paraduma viens otram atkal un atkal bija stāstījuši, ko nupat kopā bija piedzīvojuši un turklāt iztēlojuši savas jūtas, kādas tiem tai un kādas atkal tai acumirklī bija bijušas, izcēlās jautājums: kas nu būtu darāms? Skaidrībā visi bija tikai par vienu lietu: ja nenotika pēc cūkas vārdiem, tad Koklaps bij pazudis vīrs un māja drīzi drīzi izmirs kā mēra laikos. Arī olas nedrīkstēja bāzt rumbā, bet tā bija godīgi jāierok zemē, lai varenā acu apmānītāja vēl vairāk nesakaitinātu - padarīt viņam taču nekā nevarēja.
Bet kas gan to gaļu lai ēda?
Saltas skuras jau, tikai par to iedomājot, pārgāja pa kauliem.
Jeb vai Eda lai palika neizprecēta?
Tas arī vairs nedrīkstēja notikt.
Te saimniece pacēla savu balsi un sacīja, šī gan zinātu padomu, bet tas nekā nepalīdzētu, ja nupat piedzīvotais brīnums taptu izpausts. Vai visi mājas ļaudis cietīšot klusu?
Tas esot jādara, kad šis pavēlot, Koklaps sacīja un laida apkārt mirkļus, kuri katrai mutei izvilināja dziļākās klusu ciešanas apsolījumu. Lai tad nu saimniece runājot.
Visiem esot zināms, Koklapiene sacīja, ka tas Ādams Roga muižas purvos rokot grāvjus un kas par tēviņu tas esot. Lāpstu tas sev licis kaldināt kā puspūravietu, un maizes tas ik dienas apēdot pa veselam kukuļam un tomēr, kā pats viņai stāstījis, vēl nekad neesot bijis pilnīgi paēdis. Tas būtu vīrietis, kas to cūku visīsākā laikā aptērētu, ja viņš nekā nedabūtu zināt. Tam būtu jāiet pakaļ.
«Jā, bet ko tad lai viņam saka, kādēļ viņam tādu labumu dara?» kāds ievaicājās.
«Derība,» saimnieks īsi piebilda. «Pasaule mani sauc par tiepīgu cilvēku, labi, esmu noderējis, ka Roga to cūku triju nedēļu laikā apēdīs.»
Un pēc tam, kad Spričam bij aizlaista ziņa, ka kāzas atliktas uz vēlāku laiku, cūka ar trīcēšanu un drebēšanu pārvesta mājā, sacirsta gabalos un sasālīta, Koklaps atveda Rogu no muižas purviem un lika to pie saviem cūkas gaļas podiem.
Roga bija tiešām rudzu cilvēks ar glītu labsirdīga puikas ģīmi. Plāni mati, gaiši kā lini, apklāja viņa galvu, un tāda pat plāna ūsiņa rotāja viņa virslūpu. Bez mazākās šaubīšanās viņš saņēma pasaku par derību un stājās priecīgā prātā pie sava pienākuma izpildīšanas.