Te viņam iešāvās prātā, kas viņu apmierināja. Viņš vairs neatminējās, kur šūpulis bija palicis, laikam turpat kaimiņu sētmalē. Tas bija labi, caur to tā lieta izskatījās kā vienkāršs joks, un joks vien tas tiešām jau arī bija.
Jānis atkal sāka mierīgi ķuļķēt tāļāk, uzmeta pēc tam, kad bij apģērbies, svētdienas drēbes uz rokas un atstāja tukšo saimes istabu.
Puišu klēts durvis bija vaļā. Jānis iegāja klētī un ieraudzīja tur Andžu, Putniņa otro vasaras puisi, kas vakar pirkto šūpuli aplūkoja. Nepatīkami pārsteigts, Jānis pie durvīm palika stāvam.
«Jā, kas tad tās blēņas izdarījis, to malku šurp atvezdams!» viņš saīdzis izsaucās.
«Es ne,» Andžs atbildēja. «Bet kādēļ tu tā skaisties? Vari būt gluži mierā. Šūpulis ir pusotra līdz divi rubļi vērts, un tu to esot nopircis par piecdesmit kapeikām.»
«Atdodu viņu tev par piecām! Ņem viņu, liec viņu, kur gribi!»
«Padies, bet man šūpuļa nevajag,» Andžs smiedamies atbildēja.
«Un es - ko tad es ar to lai daru?»
«Ērmots jautājums. Ja tev šūpuļa nevajaga, kam tad tu to pirki?»
«Kam pirku? Kam tad aizviņnedēļ mārkā aiz pirts iebridu?... Tādēļ, ka atkal reiz biju savilcies - savilcies, es tev saku, kā ods, tā ka tagad pats sev varētu kraut pa ausi. Veseli trīs rubļi pagalam.»
«Nu, nu, nesāc nu to lietu šitā sagrozīt,» Andžs sacīja. «Stāsti labāk taisnību - stāsti, ka pēc Jurģa Latiņai būs kāzas, tad tev ticēšu.»
Skaistais puisis notvīka līdz pat ausīm. «Kādai Latiņai?» viņš vaicāja un piegriezās savam skapim, tajā sākdams iekārt atnestās drēbes.
«Ak, neizliecies jel nu tik svēts! Vai tad nu tu neredzēji, kā man, vai es neredzēju, kā tev Mežmaļos, linus tīrot, gāja!»
«Tā? Es nu gan nezinu, vai es citādāki pret to meitu izturējos kā tas mājas puisis,» Jānis atteica.
«Un pirc tomēr šūpuli!» Andžs izsaucās. «Bet ko nu tur tik daudz... Es jau nu saprotu, ka tev tā lieta nav gluži patīkama un ka tu skaidrā prātā tā šūpuļa nebūtu pircis. Bet kas noticis, noticis. Latiņa ļoti glīts skuķis, strādīga, vesela un saticīga. Mantas viņai gan laikam nekādas nava, bet kur tad tā arī lai ceļas pie tikko kā mācībā izgājuša meitena!... Nudie, sāku jau šaubīties, vai tu viņu paņemsi, jo tu katru reizi, kad tev par to lietu tā drusciņ piedūru, izlikies tāds auksts, tāds... bet nu es redzu, ka esmu vīlies.»
Šos vārdus teicis, puisis šūpuli pieslēja pie Jāņa mātes lādes un atstāja tūliņ pēc tam klēti, jo saimnieces balss no istabas viņu sauca.
Drusciņ sajucis, Jānis brīdi Andžam noskatījās pakaļ. Tad viņš ar varenu spērienu šūpuli iespēra kaktā... Tātad tik jauki viņa dzērumā padarītā muļķība tika iztulkota! Ā! ... Viņš iesmējās. «Jā, jā, nebūtu slikti, Andžiņ, ja es Latiņu paņemtu un tev atstātu Līzi Bleikš,» viņš ņurdēja. «Bet no tā, brālīt, neiznāks nekas. Atradu gardu apēdu pats... nabaga skuķis - kad tu izputētu, kas man bēdas par to «nabaga skuķi». Es viņai nekā neesmu apsolījis. Līzei esmu apsolījis viņu precēt un Līzi arī precēšu. Kad tik viņa nelabo joku ar šūpuli neņem par ļaunu, esot drusku tāda... bet nu - gan jau viņai visu izskaidrošu, gan visu atvainošu...»
Šūpuli pagrūdis vēl dziļāk kaktā, Jānis atstāja klēti un aizgāja uz ķēķi.
Ķēķī viņš sastapa saimnieku, kas ar degošu skaidu aizdedzināja pīpē tabaku.
«Izgulējies?» viņš jautāja un mirkšināja smīnēdams ar acīm.
«Pilnīgi,» Jānis atbildēja un meklēja spaiņu, lai varētu iet uz aku pēc ūdens, jo katru rītu savā maizē būdams, viņš dzēra tēju. «Nupat vien vēl kā piecēlos.»
«Un, kā cēlies, tā vēlies tūliņ uz klēti,» saimnieks runāja.
«Aiznesu drēbes. uz klēti,» puisis sausi atteica, pārlika kāšus pār pieciem un gribēja iet.
«Tā - nu, nu, nebēdz jel nu tūliņ projām,» Putniņš turpināja valodu, Jāni laipni atturēdams. «Gribēju tev tikai teikt, ka priecājos, ka esi nodomājis man tik čaganu strādnieci, kāda Latiņa, ievest mājā. Tu arvienu tā kā slēpies vai, jāsaka, kaunies, kad par tavu saprecēšanos runāju, ka līdz vakardienai nezināju, kādu meitu paņemsi. Cilvēki jau nu gan runāja, ka tu esot uzdomājis Līzi Bleikš, tādēļ ka tu uz Bleikšiem bieži gāji, bet nu manai saimniecei taču taisnība; tā arvienu teica, es redzēšot, ka tādas valodas esot pasakas. Līze jau nu, zināms, priekš tevis arī nekāda sieva nebūtu bijuse. Vecāka par tevi, pasirdīga, ne visai daiļa un turklāt saimnieka māsa. Bijušās mātes meitas gandrīz nekad nava teicamas kalpu sievas. Tās apradušas ar vieglu dzīvi. Viņām viss par grūtu, viss par vienkāršu. Un, kad nu viņas savu errastību par to pret citiem nedrīkst izrādīt, tad tās to dara pret saviem vīriem. Es domāju, tu būtu arī viens no šiem nelaimīgajiem. Jo ar tiem divi simtiem vai trim, kas Ilzei esot, nepietiek ik dienas gaļu uz pannas ko švirkstināt un kaktā bez darba ko sēdēt.»
«Bet, saimniek - es nemaz nezinu - tas - tas - vakar bija tāds joks,» puisis, pavisam sajucis, stomījās, «es vakar nemaz nedomāju -»
«Ka šūpuli tā klusiņām mēdz iegādāt,» Putniņš smiedamies viņu pārtrauca. «Es ticu, ka tu vakar daudz nedomāji. Bet nesāc nu tādēļ atvainoties.»
Ar to saimnieks skaidu iemeta krāsnī, apgriezās un iegāja istabā.
«Tā! Tas jau nu ir otrais, kas man saka, es esot varenu darbu padarījis, to sasodīto šūpuli nopirkdams,» Jānis domāja un soļoja noskaities uz aku. «Brīnumi!... Un Ilze priekš manis neder, ir nikna, veca un tā joprojām, un tā joprojām... Ha, jūs muļķi, jūs domājat, es nezinu, ko jūs gribat! Andžs lielī Latiņu, saimnieks nicina Līzi - cik tas jauki sakrīt kopā, gluži kā tas pie tuviem radiem vajadzīgs. Bet Līzi jūs man tomēr neizrunāsiet no prāta...»